Es tiešām nezinu, KĀ lai iztur šo nakti.

Man jau sāk likties, manās plaušās dzīvo kaut kas saprātīgs un ļoti ļauns. Pa dienu, kad apkārt ir cilvēki, tas ir mierīgs un ciešams. Tas nogaida brīdi, kad es esmu pārgurusi, saņēmusies doties pie miera, tad tas pakāpjas uz augšu un ar maziem, dzelžainiem nadziņiem, ar skrāpējošām kustībām uzdarbojas manā elpošanas sistēmā. Bez apstājas, bez apstājas, bez apstājas... Visas zāles un visi mani pūliņi tam ir vienkārši pie kājas! Brīžiem man liekas, ka teju, teju es viņu izvemšu - tik stipri jāklepo. Bet nē - tas nepadodas. Es viņu visādi mēģinu apstrādāt: ar speciālo inhalatoru, ar visa vieda karstām tējām, visbeidzot vēl ar mentola kožļeni, jo normālas ledenes nav pa rokai - bet nekas nepalīdz! ! ! Ir nakts, es sen gribēju gulēt, bet nav iespējams uz vietas nosēdēt pat! Un tā klepošana nenormāli nogurdina vēl vairāk, es jau tā knapi acis vaļā varu noturēt, knapi parakstīt. Gribu skaļi brēkt, bet ko ta es brēkšu, kāda jēga. Galva arī sāp, maita.

Izmisums, vienkārši izmisums... :|

Nu ko lai es iesāku četrarpus stundas, līdz būs jābrauc mājās, velsparāvis?!?!!?! Izgulēties nevar paspēt, un vispār gulēt nav iespējams. Skatīties TV? Sēdēt čatā?! Lasīt vecas avīzes? Skatīties pa logu?! Ja es to visu varētu tā mierīgi darīt, tikpat labi es tad varētu gulēt, johaidī! ! !

Heh, vēl jau nebiju pie tā otra ārsta, un vēl pāris lietas jāizdara slimnīcā. Varbūt tas pateiks kaut ko drūmāku, nekā Dr. Mežalīte. To, kas varbūt tiešām ir. Jo nav vairs forši, nemaz vairs nav forši. Es pat nespēju uztraukties par iekavētajām mācībām, jo vienkārši uztraucos pati par sevi :/

Un vispār - gribu pie mammas ='(((