Mīļās muļķībiņas - 26. Augusts 2004

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Links
Ierakstīt jaunumus
Komentu Liste
Manējie
Kopienas
Sindicētie
TAGI
Labot pēdējos ierakstus
Iestatījumi

Augusts 26., 2004


01:45 - Bāc, kas par sviestu
Viens vienīgs stress, viens vienīgs stress, lietus un asaras... :/
Pat nezinu, vai ir vērts to visu pierakstīt, jo ir pārāk sāpīgi. Kāpēc glabāt sāpīgas atmiņas? Es nemaz nezinu, kā to visu izstāstīt... Man pat domāt negribas par to, ka manas ļaunākās nojautas varētu izrādīties patiesība... Nu tad ir viss. Tad ir viss.

Jūtos ļoti, ļoti tukša. Nav nekāda prieka. Viss ir pelēks un drūms. Un moka lielas sāpes. Lūk, ko varu pateikt. Un man pat neinteresē, vai kādu tas interesē. Šis dvēseles stāvoklis laikam saucas "negribu-neko-nevienam-stāstīt". Un te man arī neviens, neviens nevar nekādi palīdzēt.

Sakarā ar pēdējā laika notikumiem man uznācis tāds "PO...", ka pašai bail. Galīgi pēc manis neizskatās. Līdz tam brīdim, kad tas būs pāri (es zinu, ka būs pāri. Ir visādi posmi dzīvē, kādreiz jau man atkal sāks veikties), es, iespējams, būšu savārījusi vēl lielākas ziepes pati sev ar savu vaļību izteicienos un izdarībās. Bet, jāatzīst, ka nedomājot ko saku un ko daru, jūtos daudz brīvāk un atklātāk pret sevi, lai gan nekad arī neesmu uzspēlēti tēlojusi kaut ko, kas neesmu. Karoč, nekādu rozā briļļu vairs nav. Vispār nekā vairs nav.

Iespējams, ka esmu pazaudējusi visu, visu kas man bija svarīgs, sagādāja prieku un glabāja ļoti mīļas, patīkamas atmiņas. Runa ir par manu veco cieto disku. To vairs nevar atvērt. Līdz nākošajai nedēļai nezināšu, vai tas vispār kādreiz man atdos manus dārgumus: mp3, bildes, dokumentus, msn messenger saglabātās sarunas... Ak, Dievs, es vienkārši atsakos ticēt, ka tā visa vairs nav... Nu tiešām, tāda sajūta, it kā kāds būtu miris... Tas nav normāli.
Nafig man tukši 40Gb, ja man nav tas, ko man vajag visvairāk, un ko, iespējams, nekad nedabūšu atpakaļ...? Bāc, es nevaru to izturēt, tas ir briesmīgi... Tas viss bij tik ļoti, ļoti svarīgi, svarīgi...

Labi, ka man vēl ir miegs un sapņi, un atmiņas galvā. Tos nu man neviens nevar atņemt. Ir daudz ko domāt un atcerēties. Gulēšu un sapņošu. Skatīšos griestos un arī sapņošu. Par visu, kas man bija svarīgs un mīļš. Par Viņu, kas bija man svarīgs un mīļš... Kas vēljoprojām ir svarīgs un mīļš... Lai kurā pasaules malā Viņš šobrīd nebūtu... Lai ko Viņš domātu... Neko un nevienu citu man nevajag-------------!
Garastāvoklis:: [mood icon] kā ellē
Mūzika: Lene Marlin... Our Lady Peace... Chantal Kreviazuk....

 

14:17
Jātaisās uz tusiņu, gribēju iet dušā, skatos - gaismas nav vannasistabā. Un koridorī arī nav. Kruta. Būs jāmazgājas sveces gaismā.

upd: He he, nebij nemaz tik traki. Ūdens, sveces, dušas želeja... Būs biežāk šāds prikols jāatkārto. Vot, tikai ar fēnu žāvēt matus sveču tuvumā gan nav prātīgi

(saki)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena

> Go to Top
Sviesta Ciba