Jap, cik man vakar tas gruzons bij vakarā, tik šodien vairs nav. Laikam tiešām bij vainīgs lietus. Nu cik var līt! Bet šodien, par spīti tam visam, bij laba diena.

Kārtīgi izgulējusies, sapucējusies, lēkšoju uz centru, bij jānopērk dāvana māsīcai 28. dzimšanas dienā. Bij doma par dāvanu karti. Drogas, Sakta utml jau vairs nav interesanti, tāpēc devos uz Origo un nopirku dāvanu karti iekš Bungalo. Lai tad Ieviņa iegādājas sev kādu vēja zvaniņu, amuletu vai ko tamlīdzīgu. Nekas cits nenāca prātā uzdāvināt (krūzītes, svecītes, puķupodi....? - Naaah), jo manai māsīcai jau sen ir viss, par ko sieviete var sapņot: mīlošs vīrs, maza, mīļa meitiņa, ļoti labiekārtots dzīvoklis, smuka mašīna, labs darbs, nu vienkārši viss. Un viņa to visu pelnījusi, jo ir tiešām brīnišķīgs cilvēks, mīlu viņu ļoti.

Pa ceļam pie viņas, uz Brīvības ielas bija viens nepatīkams starpgadījums. Es eju, kā jau es - uz ausēm mūzika, galvā vējš un acis ne pa labi, ne pa kreisi, tik dreifēju uz 53. autobusa pieturu, kad skatos, priekšā grūstīdamies kaut kāds sirms nikna paskata pensionārs virzās. Es vienkārši gribēju paiet garām, bet šis speciāli iegrūž elkoni man sānos, un kaut ko skaļi lamājas. Es automātiski pagrūdu pretī, nu kas vēl nebūs, ko tas ķēms iedomājas, ies un visus grūstīs, ja? Neskatoties uz to, ka man ausīs skaļi dimdināja Sugar Ray, es vienalga atskatoties uz to veci, dzirdēju, ka šis, nostājies ceļa vidū, vēl norēc "iģi sjuda, bļa" un kulakus vicina. Heh, man bij jāapgriežas, jāiet skaidroties par kaut ko, un šis man sadošot. Interesanti, par ko???? Ne man laiks, ne mazākā vēlēšanās ar to ķēmu kaut ka'du kontaktu uzturēt, nobļāvos atpakaļ, kā viņam nava kauna, un muku prom. Vēl atskatījos, vai neskrien pakaļ.....

Šausmas īstenībā, ka tādi slimi cilvēki brīvi staigā apkārt un apdraud sabiedrību... Es pēc tam vļe nodomāju, a ja nu šis būtu nokritis, kad es viņa grūstīšanos tā atvairīju ar pretgrūdienu, nokritis un palicis guļot...? Ej nu tad kādam ieskaidro, ka šis pats bij vainīgs.... Man piešūtu slepkavību un visa dzīve būtu pagalam.... Slikti paliek, par to visu domājot..... Tiešām, kas tik var nenotikt tā vienkārši un pēkšņi un izmainīt visu dzīvi.... Brrr...

Bet pie māsīcas viss aizmirsās, jo tusiņš, kā jau vienmēr pie viņas, izdevies. Interesanti tas, ka mēs tur bijām gandrīz viss mūsu ģimenes sieviešu klans 4 paaudzēs. Ome - mana vecmutere, tad Baibastante, manai omei meita, tad Baibastantes trīs meitas - manas māsīcas: Ieva, Rūta un Laura-, tad Ievas sīkā - Beatrise (es viņu par Bečuli saucu :)) un es pati. Pietrūka vien manas mammas un māsas - Signes. Tad būtu pilns komplekts, he he! Nu protams, viss, kas piederas pie lietas tādās veceņu pasēdēšanās:  pusdienas, daudz augļu, šampanietis un sarunas par bērniem un ziepju operām. Hih, tā Bečule ir kolosāla. Viņai šobrīd tas vecums, kad pirmais zobs tik izlīdis, viss ir jāpatausta un jāpagaršo, un cik smieklīgi tas izskatās, ka tāds sīcis vēsi pieiet pie omes šķīvja, paņem karbonādes gabalu un zibenīgi iebāž mutē. Tipa, viņai par maz dod ēst, hehe....:) Tas viss forši, forši, bet kad visas viņas salipa ap TV, kad sāka rādīt "Bednaja Nastja", man pietika, cik tad var pļumpēt to šampanieti ar, tagad vēl skatīties filmu, ko īstenībā neskatos.... Es, kā jau parasti es, vienkārši aiztinos prom. Forši tā, pēc tāda pasākuma vienai bez steigas soļot uz mājām, lai gan Ieva mani un omi taisījās vest ar mašīnu. Nu patīk man tā darīt. Nekad nelaižu garām iespēju pastaigāties, tāda nu es esu.

Rīt atkal darbadiena. Nedrīks šodien iet gulēt piecos..... Jāsakravā mantiņas ar....