Tas ir tad, kad gribas izsaukties, "Lieciet mani mierā! Man ir ļoti slikti, negribu nevienu ne redzēt, ne dzirdēt!".... bet nav neviena, kam to pateikt!!!..........................

...Pabīdam tuvāk tējas krūzi un auzu pārslu cepumus un pievēršamies pārdomām.

Nezinu, ar ko sākt - ar brīnišķīgo vai briesmīgo stāstāmo. Šoreiz labāk ar labo, tas bij nesenākā pagātnē...

Šodien bija diena, ko varētu nosaukt par diezgan vasarīgu. Vismaz lietus nelija :P! Tie mākoņi jau bij, kādi bij, bet šodien beidzot saņēmos pasauļoties. Krēsls izstiepts dārza vidū, uz ausēm pleijerīc ar U2 dziesmiņām, saulenes uz acēm, un pašcepināšanās varēja sākties. Saule te uzradās un pazuda ik pa laikam, bet pēc apmēram stundas šādas nodarbes rezultāts ir redzams. Labākais, kāds man šogad bijis :)) Pašai tagad prieks par sevi :))) Zāle nebij īsti sausa, tādēļ uz zemes nevarēj tā vienkārši izlikt sedziņu un gulēt, bet muguru tak ar jāiesauļo, tāpēc izdomāju palasīt un paēsties upenes, ar muguru pret sauli :))) Un nekāda vaina ;D

Sauļojos un domāju, ko varētu tādu interesantu sadarīt, tad atcerējos, ka sen neesu satikusi veco miesu Andriku. Nez, kā šim iet un ko darās.... Bij plāns pēc sauļošanās sazvanīties un sarunāt kaut kur pavazāties. Nu pilnīgi nekā cita nebija ko darīt. Bet prikols bij tāds, ka šis tieši kā reiz to pašu bija izdomājis, un, laiku lieki nekavējis, ieradās, kamēr es vēl tikai štukoju!!! 

Ēdot saldējumu un pārrunājot viens otra jaunumus, izvazājāmies pa visu centru un pusvecrīgu, pa visādiem veikaliem. "Randomā" es nopirku nocenotu SugarRay albūmu, uz kuru jau sen metu acis. Andrejs, kā izrādās, iefano par Tranzītu :) Heh, lai klausās vesels...

Mājās pārrados ļoti nogurusi, un - cik atceros - atlūzu, kamēr vēl otrā dziesma no mana jauniegūtā albūma nebij izskanējusi :)) Tālāk seko mierīga pasēdēšana internetā.....

Bet tagad jāpastāsta šausmīgais. Filma tiek patīta atpakaļ uz vakarvakaru darbā.

Pati darbadiena bij bijusi salīdzinoši mierīga, bet vakarā jau mācās virsū manis pašas sarežģītās domas par visu, kas pēdējā laikā noticis, un ko nebiju paspējusi kārtīgi izanalizēt. Bet nebij ne spēka, ne vēlēšanās tajā visā tobrīd iedziļināties, bet tā vienkārši sagādāt sev kaut kādu jautrību no nekā arī nav viegli, tāpēc piesēdos pie priekšnieka datora paskatīties filmu. Šoreiz tā bij Catch me if you can, ar Leonardo di Caprio galvenājā lomā. Filma ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par izcilu krāpnieku un viņa gaitām, čakarējot FIB. Bet ne par to es gribu stāstīt. Laikam tomēr biju tajā skatīšanās brīdī pārāk nestabilā kondīcijā, un nevajadzēja vis skatīties tādu filmu par vajāšanu, cietumu, un tā kopējā doma arī tāda drūma... Lieta tāda, ka tā filma mani pamatīgi iespaidoja. Tātad, filmas ietekme, plus visi kreņķi, kas zemapziņā uzkrājušies, plus nežēlīgais karstums, kas bija telpā, kur gulēju, bij par iemeslu tam, ka naktī es nenormāli murgoju. Nu tik šausmīgi, kā vēl nekad agrāk, un atjēdzos no tā tikai tad, kad sāku zvilnēt spilgtā gaismā, saulē, dārzā.

Apstākļus sīkumos neatceros, bet viens gan skaidrs: sapnī par kaut kādiem nezināmiem grēkiem biju nolemta nežēlīgam nāvessodam nogalinot vienkārši ar piekaušanu. Tas briesmīgais ir tas, ka mani nosapņotie sapņi sapņošanas brīdi ir tik reālistiski, ka 100% noticu tiem, un visu pārdzīvoju kā īstenībā. Varu gandrīz teikt, ka atceros, kā nereālā balsī kliedzu, rokas pret debesīm pacēlusi, lai apžēlojas. Pilnīgs izmisums, panika, par to, ka jāmirst, jāpamet viss, kas iesākts, neko vairs nebūs lemts piedzīvot. Tur bija daudzi pazīstami, tuvi cilvēki, gāju viņiem klāt, stāstīju savu bēdu, bet neviens neko nevarēja pateikt... Radi, draugi, visi dzīvos tālāk, bet man jāmirst, jo es esot pelnījusi nāvi. Atceros, kā tiem bendēm lūdzos, lai ļauj man vēl mirklīti, vēl vienu un vēl vienu, pabūt kopā ar mammu. Mamma tomēr ir mamma. Un viņa tur bija, bet neko uzmundrinošu nepateica. Es domāju, nu kāpēc, nu kāpēc man tas viss jāpārcieš, ko es esmu pasaulei noziegusies....? Un man tak ir tik ļoti bail no vardarbības, nu kāpēc viņiem mani vajadzēja sist? Vai tiešām es neesmu pelnījusi dzīvot?..... Pamodos ap sešiem, izkrizdama no gultas brīdī, kad it kā bija pienācis nāves mirklis. Protams, ka nekāda gulēšana vairs nesanāca. Es mēģināju aptvert, ka tas bija tikai murgs........

Pusdzīva, pusbeigta pārvilkos mājās ap desmitiem. Iekšā tā vien kūsāja tas pats nemiers un šausmas, man tiešām likās, ka tas viss bija noticis patiesībā, bet tikai tagad beidzies. Stāstu mammai, bet viņa pasūta mani pāris mājas tālāk, bet man jau tā bij slikti, un, kaut apzinos, ka neviens nav vainīgs pie tā, ko es pati murgoju un nevienam vispār nav nekāda sakara ar maniem sapņiem, sanāca dusmas par speciālu kaitināšanu un neiecietību no tuvinieku puses, jo tiešām jutos briesmīgi, pilnīgi izsista no sliedēm. Nu kā tā var.... Es pati tā nedaru, tāpēc nevaru saprast, nu kāpēc.....

Tādā pusjēgā uzsāku tādu neitrālu darbību kā istabas uzkopšana un mazgāšana. Rezultāts bij ne tikai nomierināti nervi, darot darbus, kas neprasa garīgu piepūli,bet arī izcili kārtīga istaba, un tas nemaz nav slikti. Tālāk sekoja sauļošanās........

Pamazām jau sāku šo murgu aizmirst, kā agrāk vai vēlāk visus sapņus. Bet kas, kāpēc un kādā sakarā īsti norisinājās manās smadzenēs brīdī, kad zemapziņa tādu šausmeni sastrādāja, to vēl līdz šim brīdim mēģinu saprast....