|
|
|
Jūlijs 10., 2004
01:49 - Lyrics -001
Nick Carter - "I Got You"
I want to thank you
for all the things you've done
the most for choosing me to be the one
It's funny how life can take new meaning
You came and changed what I believe in
The world on the outside's tryin to pull me in
But they can't touch me
cos I've got you
and it hits me when I reach for you
that I'm afraid you won't be there
Baby I am in too deep
but I don't care
I'm right where I belong
I got you
Skaisti vaardi...
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/wink.gif) weird
Mūzika: Nick Carter - I got you
|
02:55 - Heh,
nez, ko īsti darīt? Gulēt, vai negulēt? Dzert vēl tēju vai nedzert? Ko klausīties? Vai varbūt neko neklausīties? Tik sarežģītas izvēles priekšā esmu :S
Varbūt, ja nav slinkums, iebakstiet man kāds, lai atjēdzos...?
Tāāāda vienaldzība uznākusi... Varbūt vienkārši nogurums?
Netā uz visādiem mēsliem uzķeros. Tas arī krīt uz nerviem. Kā lai izārstējas no ziņkārības...?
Hei, What! Specially for you:
atmiņas par ekskursiju uz jūrmalu ;)
Vispirms - randiņš ar kompāniju pie Origo. Izrādījās, ka cilvēku daudz mazāk savācās, nekā sākumā bij domāc. Cik bijām, tik bijām (3: es Vixis un Uģis, pārējie 5 atsevišķi brauca). Pirmais prikols bija - ar kuru autobusu īsti jābrauc? Zināms tikai, cikos tas atiet, bet no kuras piestātnes... vvz! Pilnīgi uz labu laimi, atradām īsto, sakāpām, un sekoja 40 min ilgs ceļojums smacīgā autobusā. Tur tā kājās stāvot, mums bij daudz ko runāt, hehe, pārējie pasažieri tikmēr gribot negribot izglītojās par visdažādākajām tēmām, ko pārcilājām :)))
Izkāpām kaut kur starp Lapmežciemu un Ragaciemu, apm. pieturā Atpūtas. Īss gājiens pa priedēm aizaugušajām kāpām, pēc tam liels gabals atpakaļ pa jūras krastu, lai satiktu pārējos - Astru, Inesīti, kuras jau noskatījušas mūsu kempinga vietu.
Tā nebij īsti labi izvēlēta. Ne īsti smiltīs, ne īsti mežā. Tajā vietā, lai tiktu pie kokiem, mežiņā, bij jākāpj apm 5 m augstu stāvā kāpā (tur pa 2 dienām paspējām tāāā izkāpelēties, ka maz nelikās. Man pēc tam kājas tā bij kā bij, nost krita). Bet tur atradām visīstāko, piemērotāko vietu, kur celt kempingu, vieta ugunskuram vidū, teltis apkārt.
Teltis uzbūvētas, paika un pārējās mantas izkrāmētas, visi jau iejutušies, katrs kaut kādu nodarbi atradis. Es vazājos apkārt, izpētīju kāpas un sīkās taciņas, kur nu kura ved. Vixis ar Inesi aizstiepušas maģīti līdz pašai krastmalai, dejoja. Ieradās atlikušie dalībnieki, Kalvis ar 2 draugiem, iekārtojās.
Īstā jautrība sākās, kad visi barā sākām dauzīties pa pludmali. Visādas bumbu spēles, cīkstēšanās turnīri gan puišu, gan meiteņu starpā (me tik sēdēja šoreiz malā un ierēca par tiem, kas to darīja).
Uhh, paikas bij daudz, visi paspēja pierīties, man tāds iespaids bija. Inesīte ar senčiem pacentusies (mēs metām naudiņas, viņa iegādājās). Uģis, kā īsts skauts sacirta bluķi gabalos, saskaldīja šķilas, un malkas ar pietika. Uztaisīja arī zaru iesmiņus, uz tiem cepām medniekdesiņas. Tika štukots, kā varētu ūdeni tējai uzvārīt. Mēs ar Uģi gājām meklēt kādus variantus. Atradām ceļa malā tādu bluķi, kas agrāk kalpojis kaut kādas zīmes turēšanai, bet nu bij apgāzts, un tam varēja taisnā leņķī iespraust citu kociņu. Bluķi ieraka zemē pie ugunskura, un tajā kociņā varēja iekārt katliņu ar ūdeni, un plīts pa pirmo sanāca!!
Bija žēl, ka saulrietu nevarēja redzēt, bij par daudz mākoņu. Un kuru katru brīdi varēja sākt gāzt lietus. Kamēr bij vēl biku gaišs, izstaigājos vienatnē gar krastu, izbaudīju jūras tuvumu, padomāju par dzīvi... Katrs kaut ko čubinājās savā nodabā, cits vienkārši ēd, citam kādas intrigas jāatrisina, citam ar kādu jāizrunājas, kā jau savējā kompānijā. Kopumā - pilnīga atpūta no ikdienas.
Man liekas, bij kaut kur trīs naktī, kad pēc ilgas sēdēšanas pie ugunskura izdomājām tomēr iet gulēt. Un pēdējā brīdī, jo tikai tad sāka smidzināt lietus. Operatīvi savāktas mantas, kam nevajadzētu salīt; noskaidrots, kurš ar ko un kur gulēs. Slikti atceros to visu, jo biju neiedomājami nogurusi pa to dienu, visa kā tik daudz, jūras, svaiga gaisa, kāpu, smilšu un brīvības.
Zinu to, ka gulēju briesmīgi. Man zem guļammaisa nebija ne segas, nekā, tikai saknes un zari zem telts. Kopumā nosnaudu kādas 3 h varbūt. Mugura no rīta - pilnīgi beigta. Bet trakākais bij tas, kā mūs uzmodināja: redziet, Kalvis ar draugiem septiņos izdomāja, ka celsies augšā, un tas, protams, nozīmēja, ka visiem pārējiem arī noteikti jābūt šādai vēlmei... Un tā nu uz nezincik decibeliem pa visu mežu skanot "Die muthafucka, die, die, muthafucka" uz mazā maģīša mums, meitenēm, pie pašām ausīm, bij jāraujas augšā.
Man jau tā riebjas, kad mani modina tad, kad man nekur nav jāsteidzas. Iedomājies, cik par ŠĀDU modināšanu es bij dusmīga :)))) Bet ko es varēj čīkstēt, uztvēru kā joku.
Uh, no rīta viss slapjš, diezgan vēsi. Kaut ko brokastveidīgu ieturējuši, katrs kaut ko savu atsāka darīt. Daži pludmales volejbolu, daži uz veikalu Ragaciemā pēc alus (alkohols gandrīz pilnībā izpalika visā pasākumā), cits vēl kaut ko.
Vienā brīdi es izdomāju, ka pasākums ir godam izdevies, bet es gribu mājās. Un es, kā jau es, izdomāju tādu sviestu, ka mājās gribu doties viena pati. Noskaidrojās, ka neviens cits nemaz negribēja braukt prom. Mani arī ciet neturēja.
Bija apmēram 10 no rīta, kad es ar draugu palīdzību sapakoju telti un savas mantas, un izgāju no meža uz ceļa. Man nebija ne jausmas, ar ko braukšu mājās. Zināju tikai, uz kuru pusi ir Rīga. Vienkārši soļoju pa tukšu šoseju, uz priekšu vien, uz priekšu vien. Saule cepina pieri, bet man nekas no tā, man minerālīc līdzi. Vienā rokā mantas, otrā - saulespuķu sēklas. Ragaciems izrādījās tālāk, nekā sākumā likās. Tādā mierā nosoļoju ap 50 minūtēm.
Ragaciemā bij kaut kāda viena pietura, bet tas mikriņš, kam no turienes jāatiet, būs tik pēc 2 stundām...
Gāju tālāk. Iekāpu kādā mīlīga paskata veikaliņā un tur tā arī pajautāju, ar ko te var tikt uz Rīgu. Un, kā izrādījās, tas pats autobuss, ar ko atbraucu, kuru katru brīdi braukšot cauri. Man pat bija neliela vilšanās, ka viss tik veinkārši atrisinājies! Gribējās vairāk piedzīvojumu.
Atradu vajadzīgo pieturu, sagaidīju to autobusu, un tad garais mājupbrauciens. Te vismaz dabūju apsēsties. Pusi no ceļa palaidu garām, jo tajā karstumā un mierā nenormāli nāca miegs, izrubijos. Tobrīd vēl bija tikai nojausma par to, kā turpmākās dažas dienas sāpēs mugura un kājas, no visām tām aktivitātēm. Bet tas viss piederās pie lietas.
Šis te autobuss brauc pa Jūrmalas šoseju, tad pa Ulmaņa gatvi, un tā iet ļoti tuvu paralēli manai ielai, tāpēc ar to autiņu tiku gandrīz līdz mājas durvīm. Tā vienkārši, no - līdz :)))
Gulēju laikam kādas 15 h pēc tam...
Nevaru sagaidīt, kad atkal uzsmaidīs iespēja izrauties prom no ikdienas rutīnas kaut kur tuvāk pie dabas kopā ar mīļajiem cilvēciņiem! Ar to es gribu aizpildīt šo vasaru...
:)
Garastāvoklis:: vakara besiitis
Mūzika: Whatever - For Tamara
|
|
|