> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Jūlijs 5., 2004

16:16 - ROAD TRIP Tā bija kolosāla diena. Nav vārdos aprakstāms tas dabas skaistums un iespaidi, ko guvu vakardien, Siguldā. Bet mēģināšu. Nu tad no sākuma: Pavisam nejauši uzspīdēja iespēja braukt līdzi Indrai un Gatim līdzi pie Gata ģimenes uz Siguldu, Gata māsai dzimšanas diena (kā oriģinālu ciemakukuli aizvedu puskilo zirņus, kas ātri nokļuva tiem piemērotākajā vietā - vēderos). Ap pl. 12, sataisījos ātri, šamējiem ar viss līdzi ņemamais salikts, mašīnā iekšā un prom. Sākumā bij bik dīvaini redzēt Indru pie stūres, bet, izrādās, ka viņa vada auto tīri ciešami :D! Abu 1/2 mēn. vecā meitiņa, Gerda, arī bij līdzi. Fantastisks sīcis. Visu ceļu mašīnā bija troksis, smiešanās un visādi prikoli, mašīna pati tak arī rūc un kratās, bet sīcītis guļ un neceļ ne ausi. Bet tikko apstājamies, lai šie abi ieietu Alfā, tā sīcim acis lielas un jāsāk ņurkstēt, sak, tādā mierā un klusumā nevar gulēt!!! Tā nu es viņu auklēju un ucināju, lai aizmieg. Lai viņa pa īstam nesāktu bļaut, kaut kas bij jādara lietas labā, un es viņai dziedāj kaut kādas dziesmiņas tā ka laikam visa autostāvvieta skanēja, nu, tā lai šī saprot, ka tas priekš viņas :)) Heh, iedarbojās ar! Patīk man tas bērns :) Ienraucām pie sakarīga, omulīga tantuka - Gata omītes, ņemt viņu līdzi. Tālākajā, atlikušajā cēļā līdz Siguldai man uznāca snaudiens, biju tak no rīta no darba atnākusi, un tagad bija pusdienguļamais laiks, neko daudz no apkārtnes neievēroju, acis lipa ciet. Bet tas tikai līdz brīdim, kad iebraucām Siguldā. Ieraugot jau pazīstamas, zināmas vietas, pārņēma skumja nostaļģija: pagājušajā gadā, šajā pašā laikā biju te privātā ekskursijā ar savu tābrīža lielo mīlestību, ausīs skanēja mūzika, ko toreiz mašīnā klausījāmies... Bet tas jau ir cits stāsts. Gata radi dzīvo ļoti, ļoti gleznainā vietā, nostāk no Siguldas centra, lauku vidū. Kalnains apvidus, viss tik zaļš, nu tik zaļš... Pati māja un sēta kā sena latviešu pasaka. Vienalga, uz kuru pusi skaties no pagalma, visur kaut kas ir: dīķītis, dārzs, šķūnītis, bišu strops, traktori, pļavas un koki... Man ilgu laiku būtu ko pētīt un apbrīnot. Cilvēki apkārt draudzīgi, laipni, viesmīlīgi, es to novērtēju un cienu. Indra, mans mīļais cilvēciņš, esam pazīstamas kādus 17 gadus, mani labi pazīst, viņas klātbūtnē tiešām varu atļauties būt tāda, kāda tiešām esmu, un tāpēc arī visā tajā kompānijā jutos ļoti labi. Vispirms iepazīšanās, Gata māsiņas apsveikšana, pārējo ciemiņu ierašānās, sēšanās pie galda. Es tik turpināju apbrīnot apkārtni, un štukoju, ka vajag pēc tam pavazāties apkārt un visu sīkāk papētīt, un uzņemt devu dabas enerģijas. Zināms, ka normāla nodarbe brīvā dabā, zaļumballē, ir šašliku vai desiņu cepšana uz grila, arī šajā pasākumā tas neizpalika. Bet cik cilvēku brīvā dabā ir cepuši vafeles...? :)))) Tieši tā, īstas vafeles, dārzā, uz īstas krāsniņas. Un sanāca vienkārši perfekti!! Nu, lieta tāda, ka Gatis ar Indru bij atraduši tādu aizvēsturisku vafeļu cepamo pannu, kas lietojama uz riņķu plīts. Tāda apaļa, ar assītēm, cepot vafeles, to var apgriezt pa 180 grādiem, un vafele no abām pusēm apcepas. Iznāk apmēram tādas, kādas tirgo Lido - pabiezas, mīkstas, Lido liek vēl putukrējumu un ievārījumu virsū. Mēs ēdām ar svaigām zemenēm un medu! Gatis mīklu taisīja pa diviem lāgiem, jo visas vafeles tika momentā aprītas, vēl knapi no pannas izņemtas. Vienkārši apbrīnojams verķītis, tā panna, neviens neko tādu vēl nebija redzējis. Nokristījām to par Stilīgo vafeļu aizvēsturisko panniņu. Starp citu, visu laiku juka vārds "vafeles" ar vārdu "pankūkas", nez kādēļ :)))! Pēc tam bariņā devāmies apskatīt apkārtni. Es kā mazs bērns priecājos un apjūsmoju katru sīkumu: lielos, vecos vītolus, grāvīšus, apsētās, zaļās pļavas, mežu tālumā, skaistās kaimiņu mājas, nopļautos mauriņus, dīķi, kas gluds kā spogulis, un kurā atspīd zilas, vietām mākoņainas debesis. Kā odziņa visam, pļavā tālumā ganījās zirgs. Ziniet, tik interesanti izskatās dīķis, kad no attāluma skatās uz to ieslīpi, pretī saulei stāvot, kad dīķī kustas tie kukainīši, ūdensmērītāji. Izskatās, it kā ūdenī kustētos mazas svaigznītes, kā tas mirguļo. To nevarētu nofotografēt, varbūt vienīgi nofilmēt... Pirmo reiz šajā vasarā biju tik gleznainā vietā, un nezināju, kur likties aiz sajūsmas. Esmu pilsētniece, jā. Bet, ja man būtu iespējas, es pēc iespējas vairāk būtu tuvāk dabai. Es zinu, ir daudz cilvēku, kas uzskata, ka laukos nav ko darīt, un kas šādas vietas vienkārši nenovērtē. Nekas te nav jādara. Ir jābauda dabas skaistums un spēks. Gatis uzņēma dažas bildes, tā būs piemiņa par šo dienu. Tad Gatis ar māsu aizveda mūs ar Indru uz vienu īpašu vietu. Tas bija ūdenskritums. Nevaru atcerēties tās upītes nosaukumu, bet tā ietek Gaujā. Mēs bijā vietā, kur jau sākas gravas, Gaujas Nacionālais parks. Izbridām cauri nātrēm, zem kājām kraukšķēja gliemeži, kārām acīm uz mums droši vien blenza ērces (es pie tam neesmu potēta, nu bet nekas nenotika). Man bij dusma, ka nebiju sev sagādājusi īstus apavus šādai nodarbei, galu galā, lietus bija tikko lijis. Izdomāju, ka nepievērsīšu uzmanību savām kājām. Tā nu es ar savām klikatiņām ar Gata palīdzību rāpos lejā, gravas dziļumā. Veiksmīgi, bez kritieniem. Un bijām klāt. Saulī īsti tur neiespīdēja, apkārt augsti koki platām lapām, pilns ar sakritušiem zariem, un šķērsām pāri arī viens milzonīgs koks nogāzies. Pats ūdenskritumiņš apmēram 2,3 m augsts, 1,5 m plats, agrāk esot bijis platāks, bet dolomīta iezis esot nobrucis. Bet ļoti skaisti tur bija. Redzams, ka nekādi tūristi tur ikdienā nepiestaigā, tikai vietējie iedzīvotāji un viņu draugi. Mežonīga, neskarta daba. Skatījos, kā upīte aizlokās tālāk, dziļāk gravā. Johaidī, vēlāk jāapskatās kartē, kā īsti to vietu sauc. Diezgan ātri un veiksmīgi arī tiku no gravas ārā, pati brīnījos, kā nenogāzos, tur bija tik slidens. Indra ar Gata māsu mēģināja pa otru pusi, kā īsti robinsoni, ķeroties pie koku saknēm un zariem :)) Bet viss beidzās labi. Vēl paspēju papriecāties par apkārtējām pļavām, brīnišķīgo saulrietu, un devāmies atpakaļ. Gatis mūs ar Indru nobildēja pļaviņas vidū. Pa ceļam uzzināju arī vietējo spoku stāstu par pamesto kūti, kur spokojoties vecie saimnieki. Neomulīgi bija iet tai kūtij garām. Gatis, kā jau Gatis, izdomāja, ka vajadzēs tur uztaisīt kādu fotosesiju; tur, redz, gaisma no izsistajiem logiem skaisti krītot... Nu, lai viņam veicas :)) Netālu no mājām tur lielā vītolā iekārta virve, kur šūpoties. Es ar izlidojos, sabijos, izbļaustījos, pēc tam kauns palika :))) Bija jau pavēls vakars, saule rietēja, dzērām tēju un ēdām kūciņu. Un protams, gāja vaļā sarunas. Visspilgtāk atmiņā ir tēma par āderēm. Zeme ir dzīvs organisms, un āderes - zemūdens avoti - tā ir zemes asinsrite. Tas, ka āderes atstāj iespaidu uz cilvēka pašsajūtu un veselību, ir zināms fakts, un ir cilvēki, kas patiešām precīzi nosaka to atrašanās vietu. Tās zemē atrodas ar apmēram 7 m atstatumu viena no otras, un ir dažādi āderu veidi. Ir gadījumi, kad āderes ir nepieciešamas, piem., rokot jaunu aku vai dīķi, bet gulēt, kur kaut kur apakšā tek ādere, nav īpaši ērti. Es tagad atceros, ka arī mums mājās bija rīkstnieks, kas parādīja, kur, kas un kā ar tām āderēm, un atklājās, ka toreiz man gultas galvgalis atradās āderu krustpunktā, un tas arī izskaidroja to, cik es slikti tajā laikā gulēju, pastāvīgos murgos. Kā pārbīdīju gultu, tā viss bija kārtībā. Būs jāpārbauda āderu vietas arī manā jaunajā dzīvoklī, kad tur ievākšos. Galu galā, tās nav muļķības, un es tam ticu. Gatim bij agri jāceļas uz darbu, Gerdu drīz vajadzēja barot, tā kaut kur ap vienpadsmitiem devāmies mājup. Man mežonīgi sāpēja galva, tas laikam no tīrā, svaigā gaisa un iespaidu pārpilnības, bet es jutos ļoti, ļoti labi. Bija milzīgs prieks par šo nodzīvoto dienu. Ceru, ka vēl kādreiz paņems mani līdzi, es šo izbraucienu ļoti novērtēju. Ātri palika tumšs, uz visām pusēm pamatīga, bieza migla, diezgan baismīgi, ceļi knapi varēja redzēt. Un man tāpat acis lipa ciet. Gerda kļuva dikti nemierīga, bet, visu cieņu sīcītim, ka visu šo dienu tik labi uzvedās, godam izturēja visu kratīšanos un troksni :)) Bet tas jau viņai arī patīk. Es tiešām nevaru sagaidīt, kad viņa paaugsies un varēs pastāstīt, ko domā, heh, mazais mīļuks... Biju mājās ap pusvieniem, un gandrīz nevarēju pakustēties no noguruma; kā iekritu gultā, tā domāju, tūlīt aimigšu. Bet galvā vēl skanēja visi prikoli, acu priekšā vēl Siguldas gleznas, visa tik daudz, tik daudz... Turpmākās 12 stundas pārsapņoju pagājušās dienas notikumus, un te nu tie ir! :) Garastāvoklis:: impressed Mūzika: Police - Every breath you take

(3 teica | saki)