Mīļās muļķībiņas - Komentāri

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Links
Ierakstīt jaunumus
Komentu Liste
Manējie
Kopienas
Sindicētie
TAGI
Labot pēdējos ierakstus
Iestatījumi

Jūlijs 2., 2004


[info]lyrfeel09:25
Eh, izjuka mani plāni uz garo, plašo rakstīšanu vakar darbā, jo tur, isrādījās, jau divas dienas nebija pieejam internets. Un tā iedvesma, kas bij vakar, šodien jau aizgājusi pastaigāties...

Darbā mani nepamet sajūta, ka atrodos realitātes šovā. Slēgta telpa, darīt burtiski NAV ko, sēdi viens pats ar savām domām. Atšķirība tikai, ka apkārt gandrīz visu dienu neviena cilvēka, ar ko parunāt, telefons ir, pa kuru ik pa brīdim kāds piezvana un izlamā mani par to, ka tantukiem jākāpj uz 9. stāvu pa trepēm; televizors arī ir, bet skatīties var pārsvarā reklāmas pa ārzemju kanāliem un varbūt kādu videoklipu. Neierobežotā daudzumā pieejams ir ūdens, tēja un cukurs, to tad es arī visu laiku izmantoju.

Vislabākais ir miers kaut kad pēcpusdienā. Telefons nebrēc, izslēdzu televizoru, atveru logu, uz mazā maģīša uzlieku kaut ko mierīgu un mīļu, un tad iestājas tāāāds atslābums... Nav jādomā ne par ko, jo neko nevar darīt... Neviens uz mani nebļaus, neviens mani neaiztiks, nevienam no manis nekā nevajag, nevienam nekas nav jāatskaitās, nevienam neko neesmu parādā, neviens neko no manis negaida un man arī nav vajadzīgs nekas un neviens. Tā dēļ ir vērts ik pa pāris dienām uzņemties šo, tā sacīt jāsaka, darbu. Un kādam tas taču ir jādara, cilvēks liftā var iestrēgt jebkurā diennakts laikā.

Vienā lietā tomēr kļūdos... Lai arī ir tik daudz priekšrocību šai "vientulībai", kad ir tik labi, bet jāatzīst, ka tieši šo brīdi, kad neskar nekādi ārējie apstākļi un ir tāds miers un harmonija, gribas dalīt ar kādu īpašu cilvēku, kas redzētu un justu to pašu ko es. Un būtu tikai mēs divi, un nekas un neviens netraucētu nekādā veidā. Bet, no otras puses, ja tomēr būtu vēl kāds ar mani kopā, tas tomēr nebūtu vairs tas apstāklis, ko jau aprakstīju. Katrs cilvēks taču ir savādāks un katrs visu saprot pa savam. Un tā arī ir pareizi. Un pareizi ir arī, ka esmu tur viena pati. Acīmredzot, tā ir jābūt, lai es varētu pasēdēt un atslēgties, visu apdomāt un parakņāties savās ikdienā samudžinātajās domās. Jā, noveicās man ar darbu!

Es tomēr jūtos labi, par spīti visam. Mācību gads ir nolauzts, sekmju grāmatiņa saņemta, atzīmes man ir loti labas, pašai par sevi prieks, un ir stumuls uz nākošo gadu arī neizlaisties, turpināt tādā pašā garā.
Vislābākais pēdējo dienu notikums bija mūsu centriņa 4.kursa izlaidums Preses namā. Izlaidums kā jau izlaidums, daudz sapucējušos meiteņu un puišu, smaidīgu pasniedzēju, kalniem ziedu, stundām garas dimplomu izsniegšanas četrām grupām, Tehnikuma ansamblīša uzstāšanās ar pāris pazīstamām dziesmām, garlaicīgas pasniedzēju apsveikuma runas - viss, kas piederās pie lietas, tā teikt. Arī mūsu centriņa teātra "kolektīvs" apsveica biedrus, 4.kura beidzējus, ar fragmentu no mūsu izrādes. Savējiem skolā bijām to jau rādījuši pilnā garumā uz pagājušajiem Ziemassvētkiem, bet 4. kurss jau nebij redzējis. Lai arī pēc tam vēl ar to izrādi braukājām pa Rīgu pa dažādām iestādēm, jau kādus 2 mēnešus nebijām to izmēģinājuši. Bija jau aizmirsies teksts... Tad nu tas mēģinājums priekš izlaiduma bija tikai dienu iepriekš pirms pasākuma. Un es apjautu, cik ļoti man tas bija pietrūcis!! Mēs tai teātrī esam kompānija no dažādu kursu grupām, arī ārpus skolas labi draugi. Es teiktu, man tie ir labākei draugi. Un šī izrāde mūs vēl vairāk vieno. Daudz kam ir bijis cauri jāiziet. Mēģinājumi, atkal mēģinājumi, pirmizrāde, konkurss. Arī kašķīši, iekšējās nesaskaņas nav izpalikuši. Kāds nu kuram tas gadījums. Kādam nogurums, apnikums, vai vienkārši citas, daudz svarīgākas darīšanas, piem., semestra atzīmes. Bet kopumā šis pasākums mūs visus ļoti vienoja. Lielākā daļa mēģinājumu pagājuši vienos prikolos un smieklos, jo izrāde ir komēdija, un aktieri mums talantīgi, bet pamēģiniet normāli runāt tekstu, kad kāds visu laiku ākstās un smīdina! Un daži no aktieriem ir uz mūžiem nokristīti savu izrādes tēlu vārdos. Vēl daudz varētu par to visu stāstīt, tā man ļoti tuva lieta, jo visās iepriekšējās skolās esmu gribējusi piedalīties skolas dramatiskajā pulciņā, bet tikai šajā mans sapnis piepildījies...
Un šī izrāde izlaudumā, iespējams, bija viena no pēdējām. Lielākā daļa aktieru ir jau noguruši un pati izrāde jau aknās sēž, un nebij tik vienkārši visus sadabūt rokā uz šo pasākumu, un nav zināms, kas būs vēl vēlāk. Priekšā tukšs laika periods, vasara, un nevar zināt, kas būs jaunajā gadā. Man jau gribētos, lai mēs uzsāktu kaut ko jaunu, vienalga ko, ka tikai kaut kas notiek. Šis te pasākums uzdzina tādas atmiņas, nostaļģiju, viss bija tik forši... Ierašanās, savākšanās, pārģērbšanās, skatuves iemēģināšana, aizkulises, un viss pārējais, kas pie lietas piederās... Un pati uzstāšanās bija kolosāla, neviens neko nesajauca, nekas netrūka, skatītāji smējās, visiem patika, atsauksmes brīnišķīgas, visiem bija jautri! Man nav pati galvenā loma, bet arī man pašapziņa uzsit vilni. Savus biedrus es vienkārši apbrīnoju :)! 4. kursam tā bija ļoti nozīmīga diena jau pati par sevi, un mēs uzvedāmies kā garnējums uz tortes :))) Un man tas viss pietrūks ik pa kādam laikam. Skumji tagad, ka ilgu laiku tamlīdzīgas aktivitātes nebūs. Jāgaida, kas notiks jaunajā semestrī.

Read Comments

Reply


No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..

> Go to Top
Sviesta Ciba