> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Augusts 9., 2004

17:03 Kakls vēljoprojām sāp, galva vēljoprojām kā spainis, bet vakar vēlu vakarā vairs nespēju nosēdēt mājās, tai karstumā, bezjēgā pie datora, un galvenais - gribējās pabūt pilnīgi vienai. Aizmaucu uz Jūrmalu..... Izstaigājos, izvazājos, un tikpat mierīgi aizbraucu mājās..... Pašā vakarā iegāju pie Indras, jo tomēr sagribējās parunāties, paraudāt uz pleca....... Neizpalika kopīgo bērnības atmiņu atcerēšanās un pasmiešanās, kā jau tas normāli notiek, bet vispār mums bij nopietna saruna. Izkratīju sirdi Indrukam par savu pēdējā laika sāpi, kas mani kuro nedēļu nomoka, un man bija nepieciešams draudzenes padoms, un nevis vienkārši draudzenes, bet Indras. Pēc tās sarunas man bij viela pārdomām. Indra teica, ka es esot pārāk mīļa; tādā nozīmē, kā ūdens, kas nepretojas, kas vienkārši plūst visam pāri, kas piekļaujas, utml. Es pārāk daudz piedodot visu citiem cilvēkiem. Tā tas ir viņasprāt. Njā.... Man arī agrāk cilvēki ir teikuši kaut ko līdzīgu, tipa, es esot pārāk laba. Pārāk uzticos, pārāk paļaujos, pārāk pielāgojos.... Vienvārdsakot, man tas laikam jāsaprot tā: pārāk ļauju sevi čakarēt, un pati esu pie tā vainīga. Prikols tāds, ka man pašai tā neliekas, ka es tāda esmu, jo es taču piedomāju pie tā, ko saku un ko daru, vismaz cenšos. Jāņem jau vērā apkārtējo viedoklis, bet, ja es tagad visam piekritīšu, ko par mani saka, tad ar savu šo piekrišanu tiešām apstiprināšu viņu viedokli!! Indra teica, ka man vajagot būt nedaudz spītīgākai, kaprīzākai, nepakļāvīgākai (hih, nu nepakļāvīga es gan esmu vairāk nekā vajag, to visskaudrāk izjūt mana ģimene mājās un skolotāji skolā). Gala beigās, man vienalga nav skaidrs, kas man jādara.... Kas man sevī jāmaina, jāpapildina, lai beidzot nāktu kāda skaidrība, sirdsmiers, un katrā nepiemērotā brīdī nerastos bremzītes - kompleksiņi....... :/ Vispār, jūtos gandrīz kā Britnija Spīrsa: man ir būtība viss, kas vajadzīgs - esmu jauna, forša, vesela, varētu kā sausiņš dzīvot no tā, kas man ir, bet tomēr - brīžiem ļoti noderīga būtu psihologa palīdzība, jo es tomēr mēdzu samežģīties un apmaldīties pati savās domiņās, lai gan ārēji viss ir normāli, kārtībā..... Lūk, Spīrsai esot 2 personīgie psihologi, lai nabadzīte nesajūk prātā. Protams, nav ko salīdzināt Spīrsas dzīvesveidu un manējo, bet cilvēki tak esam. Un palīdzība var būt vajadzīga jebkuram. Un es atzīstu to, ka dažreiz, kad ir "par daudz", jūtu šādu vajadzību. Paskatoties atpakaļ uz savām pēdējā laika domām un pārdomām, jāsecina, ka laikam man uznācis sevis žēlošanas periods. Nemēdz tā bieži būt, bet nu ir. Tad ieslēdzas sevis saudzēšanas - pašaizsardzības režīms pret liekām rūpēm un uztraukumiem, pārņem vai nu pesimims, vai pilnīga vienaldzība, kā arī varu pēkšņi atmiņu un emociju uzplūdā kaut ielas vidū birdināt asaras. Āpāc pilnīgi, kāda es esmu.... :) Jātiek tam pāri.... Garastāvoklis:: content Mūzika: hmm, kas man tur skan.......? :P

(saki)