Kad nepietiek ar to, ka balts ir balts, tāpēc, ka balts.. ka katru dienu kā brīnumu gribu. Starp tukšumu un notiekošo būt. Acīs aizvērtās guļ noslēpums. Skan manī plaisa. Un zūd. Es tevī esmu viens ar bailēm savām, ar šaubām, sāpēm. Kā nepilnība tavā dimantā. Vai gaidīt sapni, kam nebūs melu krāsu? Kāds mani ir jau dzēsis. Un neizdzēsis. Tā notiek, kad ienāc dziesmas vidū. Kad pazīstamiem vārdiem svešas melnas notis pārrakstītas. No kliedzieniem savītas virves. Laternas nodzēst nāk migla. Aizvērto acu noslēpums. Kādu dienu es gaidīju atnākam sevi pašu, atnāci tu. Pazaudēties tevī, pazust, nogrimt. Un nejust. Nejust, sajūtot miljons reižu vairāk. Garāmejot. Es tīšām apstājos. Debesīm ticēja viens, otrs bez ticības gāja. Meklēt vārdus mākoņos, vējā un lietū. . Nakts nekad nav tik tumša. Tumša tā tam, kas no gaismas nācis. Kas tumsu nekad nav mīlējis. Kas tik saulē dzīvojis, izliekoties neredzam tumsu pie logiem un durvīm stāvam. Klusējot. Kad izliekos pieaudzis, bet gribu, lai debesis nokrīt uz galda. Ielikt tevi kā grāmatu plauktā, lai paņemtu tad, kad gribas, un neredzētu, kad negribas. Nolikt tevi kā aizvērtu lietussargu plauktā, lai atvērtu tad, kad lietus. Neko nesakot, neko neprasot. Aizvērto acu noslēpums.. un atkal piedota ir klusēšana, tāpat kā pārsteidzīgi izteiktie vārdi. Atrast tos vārdus bez skaņas. Gan jau kādreiz – garāmejot.
4 parunājās | runājiet kaķagabaliņi
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}