Latvijas Pasts

Kādas dienas atpakaļ Latvijas Pasts, tik draudzīgi rūpējoties par mani, atsūtīja man ielūgumu saņemt ierakstītu vēstuli. Tā kā pasta nodaļa nr.9 īsti pa ceļam neatrodas, tad pēc ierakstītās vēstules iegriezāmies sestdienas rītā pa ceļam uz laukiem. Pasts, protams, bija paspējis atsūtīt otro ielūgumu nedēļas laikā. Sestdienas rīts pasta nodaļā nr.9 pārsteidza ar drūzmu, kas, ciešāk ieskatoties, bija tomēr 2 rindu izkārtojums pie  2 kasēm, kur ar apkalpošanu noņēmās 2 darbinieces, kurām, iespējams, pieder viss pasaules laiks - gan savs, gan citu. Respektīvi, nekas nenotika sasteigti, katra kustība bija rūpīgi pārdomāta un vairākreiz izmēģināta. Lieki piebilst, ka rindas sastāvēja no kašķīgām 70+ tantēm, kas ar Džeimsa Bonda cienīgu vērību, uzmanīja visus, kas varētu mēģināt pakustēties nesavas rindas virzienā (kāpēc jūs skraidāt? kāpēc šitas pārskrēja no vienas rindas uz otru? tie papīri, meitene, nav domāti tev, ej mājās zīmēt (7 gadīgs bērns zīmēja uz reklāmas lapiņām)). Tantes apjuka atveramo un neatveramo kartiņu izvēlē, tantes sūtīja 150 vēstules un pirka vēl 150 markas, īpaši pieprasot Ziemassvētku markas, jo parastās jau tad iepriekšējā nedēļā būtu nopirkusi, tantes bija pazaudējušas savus aicinājumus pēc ierakstītām vēstulēm, visapasauleslaika īpašniecēm nebija iebildumu pārskatīt ierakstīto vēstuļu kalnus, lai atrastu ļoti svarīgo īsto vēstuli. Viss pasaules laiks bija tur - 9.pasta nodaļā. Pēc tikai vienas pastā pavadītas stundas sestdienas rītā biju izstāvējusi 6 cilvēkus garo rindu un tiku pie savas ierakstītās vēstules. Saņemšana aizņēma apmēram 30 sekundes, jo aicinājums ne tikai nebija pazaudēts, bet pat bija aizpildīts. Dusmu straumes pārvērtās dusmu krācēs un atvaros brīdī, kad atvēru ierakstīto vēstuli: paziņojums no Nodarbinātības valsts aģentūras par 3 nedēļas ilgušā bezdarbnieka statusa zaudēšanu. Principā šo ziņu es tā kā pati biju viņiem nodevusi, un, sākot strādāt, nebiju domājusi paturēt arī bezdarbnieka statusu. Ziņa par statusa piešķiršanu gan tika atsūtīta parastā vēstulē, lai arī tur iekšā bez ziņojuma vēl bija informācija, cik tad es tieši naudas dienā saņemšu kā bezdarbniece. Nez ar ko otrā ziņa bija svarīgāka par pirmo, un cik tur tā darba būtu atsūtīt man uz e-pastu šādu ziņu. Tā nu dusmās vāroties, devāmies uz laukiem. Un Latvijas Pasts un NVA nebūtu nebija šīs dienas vienīgie pārsteigumi.