iedomājos, kā būtu, ja cilvēki nemācētu runāt, viņi saprastos tikai ar skatieniem, pieskārieniem, dvēselēm, viņi sen jau viens otru būtu nogalinājuši, jo nemācētu samelot ne sev, ne citiem, nemācētu izlikties par kaut ko citu, kas viņi nav. viņi negvelztu vienā laidā visādas trulības un nebūtu pārgudri.
varbūt tad viņi viens no otra tik daudz neprasītu, bet arī paši būtu gatavi ko dot, ne tikai paģērēt...
bet labi, ka tā nav, jo tad manis jau sen nebūtu, un daudzu citu arī