Kad mēs ar bērnu paliekam vieni mājās, tad aizmirstam iznest miskasti. Vienmēr. Miskastes mašīna brauc 2x dienā neinteresantos laikos, varbūt mēs varētu mēģināt klīst pa Rīgas ielām miskastes mašīnas medībās.
Kad mēs ar bērnu paliekam vieni mājās, tad man negribas naktis, bet gan pēc vakara uzreiz rītu. Ar rīta balti saldo kafiju, brokastu maizītēm un kādu no drusku garajām pastaigām ar smiekliem un skriešanu.

Lai cik ļoti centies tik vaļā no radījumiem, kas zog un traucē prieku, vienmēr atradīsies kāds mūdzis, kas ielīdis atpakaļ pat pēc vairākkārtējas ravēšanas. Kuru nāksies pieņemt kā piedevu labajam. Kā mazsālītu lasi ar ādu. Šobrīd lasis ir īpaši daudzādains.

Jā, un, protams, mani lēnām sāk tracināt dāvanas, kartiņas, dziesmeklītes. It īpaši dāvanas un kartiņas. Tracināt un biedēt. Man patīk egles, sveces un smaidi. Un smaržas. Kad nesmaržo pēc liekulības.
Runājot par liekulību, šodien īpaši saudzīgajā režīmā ar īpaši saudzīgo veļas pulveri un vismīkstīgāko mīkstinātāju izmazgāju un izžāvēju savu liekules kažociņu, izlocīju no apsudrabotām salvetēm vairākus desmitus lielos liekules smaidus ar īpaši mirdzošo skatienu, vairākus desmitus klusākus un skaļākus liekulīgos paldies un cik-skaisti, kā arī katram gadījumam dažus jums-tāpat. Ar sajūtu, ka ne tikai noderēs, bet gan būs extremely vajadzīgs.