Un katru 6dienas riitu 21ajaa trolejbusaa man ir halucinaacijas.

Pēdējā laikā savairojušies tie, kas sevi uzskata par īpašiem/neparastiem/savādākiem un nesaprastiem. Brīžiem liekas, ka viņu ir tik daudz, ka īstenībā neviens nevienu vairs nesaprot, jo visi ir tik savādāki. Jo, redz, viens savādais savā 4 sienu rāmītī apmet kūlenīti un ir tik dikti pārbrīnījies, jo pilnīgi pārliecināts, ka neviens pirms viņa to nav darījis. Izkarina ap savu būrīti afišiņas par savu megaunikalitāti un nepārtraukti visiem stāsta, ka viņu nesaprot. Un savu tizlumu un stulbumu attaisno ar man-vienalga-ko-citi-par-mani domā, es-esmu-tiiik-laimīgs-un-īpašs. Tos, kas runā runāšanas pēc, regulāri nonākot pretrunās, šoreiz nav vērts pieminēt. Brīžiem rodas aizdomas par kādu neparastuma epidēmiju. Laikam jau jāierindo parastie turpat, kur dižkoksngrauzis, mazais vakarsikspārnis un meža susuris.