Es cenšos, tik ļoti cenšos, ka vairs pat nav tā stadija, kad asaras pašas birst vai, kad gribētos raudāt, bet asaras tomēr apspiežu. Vai stadija, kad gribētos viņam uzrakstīt SMS un pasūtīt nez cik mājas tālāk. Fonā skan "Cold Cold Christmas". Un paliek auksti. Tuvojas Ziemassvētki. Visu laiku mana vienīgā vēlēšanās bija, kaut es varētu tikt tajā dienā prom no ģimenes un būt kopā ar Mīļumu, bet vairāk nudien nezinu, vai to gribu. Totāls atsalums sirdī, pilnīgi vienaldzība, riebjos pati sev. Kas īsti ir mīlestība? Patiešām bezmērķīgs process. Nē, manā mīlestībā ir mērķis - panākt, lai viņš mīlētu mani. Bet nu tas nav manos spēkos. Ko lai dara, ja esmu viņam vienaldzīga??? Viņš vispār nerespektē mani, manas vēlmes, manas aizraušanās. Ja viņš pēkšņi izdomā, ka 5dien jābrauc kkur, tad tā noteikti ir jādara, bet es jau 6dien esmu izdomājusi, ka otrdien uz EST varētu aiziet, tad tas nav pilnīgi nekas, ka viņš 2dienas pusdienlaikā pasaka - aj, nē. Ar klasesbiedriem iesim filmu skatīties.
Vemt man no viņa klasesbiedriem (piedod, lūdzu!!!). Zinu, ka atliks vien no viņa puses viens smaids, un es atkal smaidīšu viņam līdzi. Būs atkal baigi labi. Nē, man nav bail palikt vienai, jo es zinu, ka viena es nebūšu. Bet tā ir tā pozitīvā apzināšanās, ka man ir draugi. Ka man ir cilvēki, kam es varu piezvanīt.
Bet es patiešām viņu mīlu. Un nevaru es iedomāties sevi bez viņa. Varu vienu vakaru aiziet patusēt ar citiem, bet tas tikai uz 1 vakaru, vairāk ne.
Laikam tomēr paraudāšu...