ludza - May 19th, 2008

atgriežos turpat, kur biju. man paraksta laimes tabletes. gribētos nedzert, bet pēkšņi ir tik labi, kad viņas dzer. cilvēki ar dažādām neirozēm droši vien ir lieliski potenciālie alkoholiķi un narkomāni. jo tas ir gandrīz vienīgais veids, kā atslēgt to mazo centru smadzenēs, kas atbild par neadekvātu reakciju izstrādi uz ārējiem impulsiem. tad pēkšņi emocionālās reakcijas uz dažādiem stimuliem kļūst adekvātas. es varu dusmoties. es varu smieties. tad viss atgriežas divās emociju pamatklasēs - priekā un bailēs. bet viss jau atkal reducējas uz bailēm, jo prieks - tas ir tāds īslaicīgs moments, kad ir labāk nekā parasti. prieks ir tad, kad izdodas nomākt bailes. galu galā cilvēks ir emociju narkomāns, viņam tās vajag kā narkotikas - prieku, dusmas, aizvainojumu. tās visas patiesībā ir baiļu izpausmes.

es vairs neesmu pārliecināta, ka no šitā vispār kādreiz tikšu vaļā. tā ir tā kā tāda pretīga aste, kas velkas līdzi. līdz ko es aizgriežu galvu, tā viņa atkal par sevi atgādina. ka man ir jādzīvo savādāk. tuvāk dabai, bez stresiem, bez naktsdzīves, bez pārpūlēm, darot vienmuļas, atkārtotas darbības, jo tās neizraisa stresu. man tas tikai līdz kaklam apnicis. un es gribētu dzīvot kā citi, kā es agrāk dzīvoju, visur piedalīties, jo trakāk, jo labāk. vai nu es nomiršu no nenormālas garlaicības vai nenormālām bailēm. nevaru izšķirties, kā labāk. lai gan garlaicību mani nervi paciestu kudiš labāk nekā paniskās bailes no visa, kas atšķiras no manas vienmuļās ikdienas.

atkārtošos atkal. kaut tas viss reiz beigtos.

vot, vēl joprojām pārsteidz, kā mana pārliecība par dažām lietām ir sašķobījusies. ka ir tik daudz lietas, ko es esmu teikusi "nekad" un tomēr to izdarījusi. es, piemēram, teicu, ka es nekad nevarētu būt alkoholiķe vai narkomāne. hah.

jo sūdīgāk es jūtos, jo labāk es izskatos. kas tas par sviestu??? es izskatos tik sasodīti labi, ka neviens nekad neiedomātos, ka man iekšā ir vienkārši dizāsters. mani katru reizi pārsteidz mans spoguļattēls, jo iekšēji es jūtos tā, kā būtu jāizskatās 50gadīgai, nogurušai, pelēkai tantei. bet spogulī man pretī skatās ļoti glīta meitene, es pat domāju, ka tik glīta viņa nav bijusi pat savos pašos labākajos laikos.

manā dzīvē ir bijuši tādi nedaudzi eiforijas mirkļi, un man ļoti žēl, ka es viņus biežāk aizmirstu nekā atceros. tad nu man ļoti lielu prieku sagādāja viens tāds uzplaiksnījums. man ir gadi 10-12, mēs ar mazo māsīcu ejam lauku lupatās un gumijniekos saģērbušās staigāt pa lietu vasarā. bet ir tik silts, ka mēs brienam visdziļākajās peļķēs un ļaujam ūdenim smelties zābakos, lai pēc tam svētlaimīgi celtu kāju augšā un skatītos, kurai no gumijnieka izlīs ārā vairāk ūdens. un tāda bērna laimes sajūta, ka ir tik forši, ka pilnīgi laiks varētu apstāties. vot, tādas sajūas manā pieaugušā dzīvē nemēdz būt. ka liekas, ka gulēt negribas iet, lai tas nebeigtos, cik ļoti forši tas ir.