ludza - Post a comment

atgriežos turpat, kur biju. man paraksta laimes tabletes. gribētos nedzert, bet pēkšņi ir tik labi, kad viņas dzer. cilvēki ar dažādām neirozēm droši vien ir lieliski potenciālie alkoholiķi un narkomāni. jo tas ir gandrīz vienīgais veids, kā atslēgt to mazo centru smadzenēs, kas atbild par neadekvātu reakciju izstrādi uz ārējiem impulsiem. tad pēkšņi emocionālās reakcijas uz dažādiem stimuliem kļūst adekvātas. es varu dusmoties. es varu smieties. tad viss atgriežas divās emociju pamatklasēs - priekā un bailēs. bet viss jau atkal reducējas uz bailēm, jo prieks - tas ir tāds īslaicīgs moments, kad ir labāk nekā parasti. prieks ir tad, kad izdodas nomākt bailes. galu galā cilvēks ir emociju narkomāns, viņam tās vajag kā narkotikas - prieku, dusmas, aizvainojumu. tās visas patiesībā ir baiļu izpausmes.

es vairs neesmu pārliecināta, ka no šitā vispār kādreiz tikšu vaļā. tā ir tā kā tāda pretīga aste, kas velkas līdzi. līdz ko es aizgriežu galvu, tā viņa atkal par sevi atgādina. ka man ir jādzīvo savādāk. tuvāk dabai, bez stresiem, bez naktsdzīves, bez pārpūlēm, darot vienmuļas, atkārtotas darbības, jo tās neizraisa stresu. man tas tikai līdz kaklam apnicis. un es gribētu dzīvot kā citi, kā es agrāk dzīvoju, visur piedalīties, jo trakāk, jo labāk. vai nu es nomiršu no nenormālas garlaicības vai nenormālām bailēm. nevaru izšķirties, kā labāk. lai gan garlaicību mani nervi paciestu kudiš labāk nekā paniskās bailes no visa, kas atšķiras no manas vienmuļās ikdienas.

atkārtošos atkal. kaut tas viss reiz beigtos.