novērojumi
« previous entry | next entry »
May. 19th, 2008 | 03:29 pm
vot, vēl joprojām pārsteidz, kā mana pārliecība par dažām lietām ir sašķobījusies. ka ir tik daudz lietas, ko es esmu teikusi "nekad" un tomēr to izdarījusi. es, piemēram, teicu, ka es nekad nevarētu būt alkoholiķe vai narkomāne. hah.
jo sūdīgāk es jūtos, jo labāk es izskatos. kas tas par sviestu??? es izskatos tik sasodīti labi, ka neviens nekad neiedomātos, ka man iekšā ir vienkārši dizāsters. mani katru reizi pārsteidz mans spoguļattēls, jo iekšēji es jūtos tā, kā būtu jāizskatās 50gadīgai, nogurušai, pelēkai tantei. bet spogulī man pretī skatās ļoti glīta meitene, es pat domāju, ka tik glīta viņa nav bijusi pat savos pašos labākajos laikos.
manā dzīvē ir bijuši tādi nedaudzi eiforijas mirkļi, un man ļoti žēl, ka es viņus biežāk aizmirstu nekā atceros. tad nu man ļoti lielu prieku sagādāja viens tāds uzplaiksnījums. man ir gadi 10-12, mēs ar mazo māsīcu ejam lauku lupatās un gumijniekos saģērbušās staigāt pa lietu vasarā. bet ir tik silts, ka mēs brienam visdziļākajās peļķēs un ļaujam ūdenim smelties zābakos, lai pēc tam svētlaimīgi celtu kāju augšā un skatītos, kurai no gumijnieka izlīs ārā vairāk ūdens. un tāda bērna laimes sajūta, ka ir tik forši, ka pilnīgi laiks varētu apstāties. vot, tādas sajūas manā pieaugušā dzīvē nemēdz būt. ka liekas, ka gulēt negribas iet, lai tas nebeigtos, cik ļoti forši tas ir.
jo sūdīgāk es jūtos, jo labāk es izskatos. kas tas par sviestu??? es izskatos tik sasodīti labi, ka neviens nekad neiedomātos, ka man iekšā ir vienkārši dizāsters. mani katru reizi pārsteidz mans spoguļattēls, jo iekšēji es jūtos tā, kā būtu jāizskatās 50gadīgai, nogurušai, pelēkai tantei. bet spogulī man pretī skatās ļoti glīta meitene, es pat domāju, ka tik glīta viņa nav bijusi pat savos pašos labākajos laikos.
manā dzīvē ir bijuši tādi nedaudzi eiforijas mirkļi, un man ļoti žēl, ka es viņus biežāk aizmirstu nekā atceros. tad nu man ļoti lielu prieku sagādāja viens tāds uzplaiksnījums. man ir gadi 10-12, mēs ar mazo māsīcu ejam lauku lupatās un gumijniekos saģērbušās staigāt pa lietu vasarā. bet ir tik silts, ka mēs brienam visdziļākajās peļķēs un ļaujam ūdenim smelties zābakos, lai pēc tam svētlaimīgi celtu kāju augšā un skatītos, kurai no gumijnieka izlīs ārā vairāk ūdens. un tāda bērna laimes sajūta, ka ir tik forši, ka pilnīgi laiks varētu apstāties. vot, tādas sajūas manā pieaugušā dzīvē nemēdz būt. ka liekas, ka gulēt negribas iet, lai tas nebeigtos, cik ļoti forši tas ir.