skekokoks
Nov. 20th, 2007 | 12:10 pm
šobrīd manā dzīvē nekā nav. za to man vēl joprojām ir mana galva. un tad naktīs es dzīvoju ne pa jokam. es esmu atradusi līdzekli, kas palīdz aizmigt. iedomāties, ka es atrodos citā pasaules malā. dienvidamerikas džungļos. runāju ar hektoru, deg uguns un apkārt skraida mazie hosē un lupita. un tad, kad es lēnām iemiegu, notikumi risinās paši no sevis, tās fantāzijas kļūst ārprātā dzīvas. pēc tam es pārcēlos uz seviļu, vēršu cīņām. gaiss karsts un adrenalīns asinīs.
vēlāk es redzēju sapnī savu priekšnieku. to foršo. viņš man pastāstīja, ka viņam esot līgava (es jau sen gribēju par to draudzeni uzzināt, damn). un vēl viņš man pastāstīja, ka viņam esot skekokoks - tāda slimība, ka nevar pakakāt. un tad viņš stāstīja par to, kā vedis desmittūkstoš kakas ar gruzaviku no āzijas, lai šeit taisītu biznesu, pārdodot tiem, kam skekokoks.
līdz ar to šorīt pamostoties es sapratu, ka mana patikšana līdz ar līgavas un skekokoka parādīšanos ir krietni vien samazinājusies.
nevaru sagaidīt, kad beigsies mana vājprātā garlaicīgā ikdiena un varēšu atkal iet gulēt.
ja nemaldos, alijā makbīlā bija sērija, kad tante cīnījās par to, lai viņu atļauj iemidzināt, jo dienā viņa bija veca un garlaicīga vecmeita, bet sapņos viņai bija mīlošs vīrs, divi bērni, un viņa bija divreiz jaunāka.
vēlāk es redzēju sapnī savu priekšnieku. to foršo. viņš man pastāstīja, ka viņam esot līgava (es jau sen gribēju par to draudzeni uzzināt, damn). un vēl viņš man pastāstīja, ka viņam esot skekokoks - tāda slimība, ka nevar pakakāt. un tad viņš stāstīja par to, kā vedis desmittūkstoš kakas ar gruzaviku no āzijas, lai šeit taisītu biznesu, pārdodot tiem, kam skekokoks.
līdz ar to šorīt pamostoties es sapratu, ka mana patikšana līdz ar līgavas un skekokoka parādīšanos ir krietni vien samazinājusies.
nevaru sagaidīt, kad beigsies mana vājprātā garlaicīgā ikdiena un varēšu atkal iet gulēt.
ja nemaldos, alijā makbīlā bija sērija, kad tante cīnījās par to, lai viņu atļauj iemidzināt, jo dienā viņa bija veca un garlaicīga vecmeita, bet sapņos viņai bija mīlošs vīrs, divi bērni, un viņa bija divreiz jaunāka.
Link | Leave a comment | Add to Memories
vīrieši
Nov. 20th, 2007 | 04:33 pm
es domāju, vai vīriešiem arī sāp kaut kādas izjukušas/nepabeigtas/neiznākušas attiecības ar sievieti? jo es nemanu, ka kāds džeks baigi par to sūdzētos. nu reizēm gadās, kad kāda liktenīgā pieviļ un tā, bet tā pa lielam - nē.
a es vot varu pērties pat tad, kad pagājis jau gandrīz pusgads. nevaru ne normāli citas attiecības uzsākt, ne normāli kontaktēties ar to cilvēku. šodien zvanīja. necēlu telefonu. nevarēju un viss. un, pat ja manas draudzenes domā, ka es vienīgā tāda pragmatiskā, kas par vīriešiem neperas - muļķības. peros. un pārdzīvoju. ka man vēl joprojām sāp - nu wtf??? jo ne jau mani pameta. it kā. es tikai nespēju apjēgt, kā lai pati sev nodefinēju tās attiecības. mēs jau it kā bijām tikai draugi. un tad ne tikai draugi. un tad vairs ne draugi, ne arī ne tikai draugi. un viņš uzrodas ar savu jauno draudzeni, it kā nekā nebūtu bijis. it kā mūsu nebūtu bijis. un man sasodīti sāp. bet es jau neko nevaru teikt, jo "nu, come on - mēs taču vēl joprojām esam draugi, vai ne?". nē, tu muļķis tāds. pat, ja es biju tā, kas visu izjauca - nē, mēs vairs neesam nekādi draugi.
es negribu ar viņu runāt. es gribu, kaut varētu ar mazām šķērītēm izgriezt no savas dzīves. kaut varētu nedomāt par viņu. nu vismaz ne katru dienu!!!
ja es nospļautos par pieklājību un to, ka vajadzētu taču būt saprātīgai, tad es viņam iebļautu klausulē to visu, ko esmu gribējusi viņam pateikt jau tik sen.
nu jā, bet es jau nebūšu viena no tām histēriskajām muļķēm, vai ne? tas pirmkārt. un pat ja būšu, es nespēšu uzklausīt viņa absolūti objektīvos (tas man jāatzīst) argumentus. jo man nospļauties par kaut kādu sūda objektivitāti. tās ir manas jūtas. un tieši tāpēc subjektīvas, ka manas. un man neko nelīdz tas, ka kāds, kuram prāts darbojas bez jūtu iejaukšanās, saka, ka "nu, come on - mēs taču vēl esam draugi, vai ne?".
sūdīgākais tas, ka, ja man prasītu, kas ir, kāpēc man sāp, man nebūtu ne mazākā loģiskā pamatojuma savām izjūtām. jo es pati visu izčakarēju. pati viņu negribēju. nekad, ne ar vienu cilvēku man nav bijis tik grūti. ka ar viņu nevar, bet bez viņa arī nē. un ej un ieskrienies, nevaru aizmirst. viņš varētu man vismaz nezvanīt un nesmaidīt savu vainīgo smaidu. āzis.
a es vot varu pērties pat tad, kad pagājis jau gandrīz pusgads. nevaru ne normāli citas attiecības uzsākt, ne normāli kontaktēties ar to cilvēku. šodien zvanīja. necēlu telefonu. nevarēju un viss. un, pat ja manas draudzenes domā, ka es vienīgā tāda pragmatiskā, kas par vīriešiem neperas - muļķības. peros. un pārdzīvoju. ka man vēl joprojām sāp - nu wtf??? jo ne jau mani pameta. it kā. es tikai nespēju apjēgt, kā lai pati sev nodefinēju tās attiecības. mēs jau it kā bijām tikai draugi. un tad ne tikai draugi. un tad vairs ne draugi, ne arī ne tikai draugi. un viņš uzrodas ar savu jauno draudzeni, it kā nekā nebūtu bijis. it kā mūsu nebūtu bijis. un man sasodīti sāp. bet es jau neko nevaru teikt, jo "nu, come on - mēs taču vēl joprojām esam draugi, vai ne?". nē, tu muļķis tāds. pat, ja es biju tā, kas visu izjauca - nē, mēs vairs neesam nekādi draugi.
es negribu ar viņu runāt. es gribu, kaut varētu ar mazām šķērītēm izgriezt no savas dzīves. kaut varētu nedomāt par viņu. nu vismaz ne katru dienu!!!
ja es nospļautos par pieklājību un to, ka vajadzētu taču būt saprātīgai, tad es viņam iebļautu klausulē to visu, ko esmu gribējusi viņam pateikt jau tik sen.
nu jā, bet es jau nebūšu viena no tām histēriskajām muļķēm, vai ne? tas pirmkārt. un pat ja būšu, es nespēšu uzklausīt viņa absolūti objektīvos (tas man jāatzīst) argumentus. jo man nospļauties par kaut kādu sūda objektivitāti. tās ir manas jūtas. un tieši tāpēc subjektīvas, ka manas. un man neko nelīdz tas, ka kāds, kuram prāts darbojas bez jūtu iejaukšanās, saka, ka "nu, come on - mēs taču vēl esam draugi, vai ne?".
sūdīgākais tas, ka, ja man prasītu, kas ir, kāpēc man sāp, man nebūtu ne mazākā loģiskā pamatojuma savām izjūtām. jo es pati visu izčakarēju. pati viņu negribēju. nekad, ne ar vienu cilvēku man nav bijis tik grūti. ka ar viņu nevar, bet bez viņa arī nē. un ej un ieskrienies, nevaru aizmirst. viņš varētu man vismaz nezvanīt un nesmaidīt savu vainīgo smaidu. āzis.