ludza - skekokoks

šobrīd manā dzīvē nekā nav. za to man vēl joprojām ir mana galva. un tad naktīs es dzīvoju ne pa jokam. es esmu atradusi līdzekli, kas palīdz aizmigt. iedomāties, ka es atrodos citā pasaules malā. dienvidamerikas džungļos. runāju ar hektoru, deg uguns un apkārt skraida mazie hosē un lupita. un tad, kad es lēnām iemiegu, notikumi risinās paši no sevis, tās fantāzijas kļūst ārprātā dzīvas. pēc tam es pārcēlos uz seviļu, vēršu cīņām. gaiss karsts un adrenalīns asinīs.

vēlāk es redzēju sapnī savu priekšnieku. to foršo. viņš man pastāstīja, ka viņam esot līgava (es jau sen gribēju par to draudzeni uzzināt, damn). un vēl viņš man pastāstīja, ka viņam esot skekokoks - tāda slimība, ka nevar pakakāt. un tad viņš stāstīja par to, kā vedis desmittūkstoš kakas ar gruzaviku no āzijas, lai šeit taisītu biznesu, pārdodot tiem, kam skekokoks.

līdz ar to šorīt pamostoties es sapratu, ka mana patikšana līdz ar līgavas un skekokoka parādīšanos ir krietni vien samazinājusies.

nevaru sagaidīt, kad beigsies mana vājprātā garlaicīgā ikdiena un varēšu atkal iet gulēt.

ja nemaldos, alijā makbīlā bija sērija, kad tante cīnījās par to, lai viņu atļauj iemidzināt, jo dienā viņa bija veca un garlaicīga vecmeita, bet sapņos viņai bija mīlošs vīrs, divi bērni, un viņa bija divreiz jaunāka.