vīrieši
Nov. 20th, 2007 | 04:33 pm
From:: ludza
es domāju, vai vīriešiem arī sāp kaut kādas izjukušas/nepabeigtas/neiznākušas attiecības ar sievieti? jo es nemanu, ka kāds džeks baigi par to sūdzētos. nu reizēm gadās, kad kāda liktenīgā pieviļ un tā, bet tā pa lielam - nē.
a es vot varu pērties pat tad, kad pagājis jau gandrīz pusgads. nevaru ne normāli citas attiecības uzsākt, ne normāli kontaktēties ar to cilvēku. šodien zvanīja. necēlu telefonu. nevarēju un viss. un, pat ja manas draudzenes domā, ka es vienīgā tāda pragmatiskā, kas par vīriešiem neperas - muļķības. peros. un pārdzīvoju. ka man vēl joprojām sāp - nu wtf??? jo ne jau mani pameta. it kā. es tikai nespēju apjēgt, kā lai pati sev nodefinēju tās attiecības. mēs jau it kā bijām tikai draugi. un tad ne tikai draugi. un tad vairs ne draugi, ne arī ne tikai draugi. un viņš uzrodas ar savu jauno draudzeni, it kā nekā nebūtu bijis. it kā mūsu nebūtu bijis. un man sasodīti sāp. bet es jau neko nevaru teikt, jo "nu, come on - mēs taču vēl joprojām esam draugi, vai ne?". nē, tu muļķis tāds. pat, ja es biju tā, kas visu izjauca - nē, mēs vairs neesam nekādi draugi.
es negribu ar viņu runāt. es gribu, kaut varētu ar mazām šķērītēm izgriezt no savas dzīves. kaut varētu nedomāt par viņu. nu vismaz ne katru dienu!!!
ja es nospļautos par pieklājību un to, ka vajadzētu taču būt saprātīgai, tad es viņam iebļautu klausulē to visu, ko esmu gribējusi viņam pateikt jau tik sen.
nu jā, bet es jau nebūšu viena no tām histēriskajām muļķēm, vai ne? tas pirmkārt. un pat ja būšu, es nespēšu uzklausīt viņa absolūti objektīvos (tas man jāatzīst) argumentus. jo man nospļauties par kaut kādu sūda objektivitāti. tās ir manas jūtas. un tieši tāpēc subjektīvas, ka manas. un man neko nelīdz tas, ka kāds, kuram prāts darbojas bez jūtu iejaukšanās, saka, ka "nu, come on - mēs taču vēl esam draugi, vai ne?".
sūdīgākais tas, ka, ja man prasītu, kas ir, kāpēc man sāp, man nebūtu ne mazākā loģiskā pamatojuma savām izjūtām. jo es pati visu izčakarēju. pati viņu negribēju. nekad, ne ar vienu cilvēku man nav bijis tik grūti. ka ar viņu nevar, bet bez viņa arī nē. un ej un ieskrienies, nevaru aizmirst. viņš varētu man vismaz nezvanīt un nesmaidīt savu vainīgo smaidu. āzis.
a es vot varu pērties pat tad, kad pagājis jau gandrīz pusgads. nevaru ne normāli citas attiecības uzsākt, ne normāli kontaktēties ar to cilvēku. šodien zvanīja. necēlu telefonu. nevarēju un viss. un, pat ja manas draudzenes domā, ka es vienīgā tāda pragmatiskā, kas par vīriešiem neperas - muļķības. peros. un pārdzīvoju. ka man vēl joprojām sāp - nu wtf??? jo ne jau mani pameta. it kā. es tikai nespēju apjēgt, kā lai pati sev nodefinēju tās attiecības. mēs jau it kā bijām tikai draugi. un tad ne tikai draugi. un tad vairs ne draugi, ne arī ne tikai draugi. un viņš uzrodas ar savu jauno draudzeni, it kā nekā nebūtu bijis. it kā mūsu nebūtu bijis. un man sasodīti sāp. bet es jau neko nevaru teikt, jo "nu, come on - mēs taču vēl joprojām esam draugi, vai ne?". nē, tu muļķis tāds. pat, ja es biju tā, kas visu izjauca - nē, mēs vairs neesam nekādi draugi.
es negribu ar viņu runāt. es gribu, kaut varētu ar mazām šķērītēm izgriezt no savas dzīves. kaut varētu nedomāt par viņu. nu vismaz ne katru dienu!!!
ja es nospļautos par pieklājību un to, ka vajadzētu taču būt saprātīgai, tad es viņam iebļautu klausulē to visu, ko esmu gribējusi viņam pateikt jau tik sen.
nu jā, bet es jau nebūšu viena no tām histēriskajām muļķēm, vai ne? tas pirmkārt. un pat ja būšu, es nespēšu uzklausīt viņa absolūti objektīvos (tas man jāatzīst) argumentus. jo man nospļauties par kaut kādu sūda objektivitāti. tās ir manas jūtas. un tieši tāpēc subjektīvas, ka manas. un man neko nelīdz tas, ka kāds, kuram prāts darbojas bez jūtu iejaukšanās, saka, ka "nu, come on - mēs taču vēl esam draugi, vai ne?".
sūdīgākais tas, ka, ja man prasītu, kas ir, kāpēc man sāp, man nebūtu ne mazākā loģiskā pamatojuma savām izjūtām. jo es pati visu izčakarēju. pati viņu negribēju. nekad, ne ar vienu cilvēku man nav bijis tik grūti. ka ar viņu nevar, bet bez viņa arī nē. un ej un ieskrienies, nevaru aizmirst. viņš varētu man vismaz nezvanīt un nesmaidīt savu vainīgo smaidu. āzis.