ludza - November 9th, 2007

pēc šīs burvīgās sarunas man tā vien gribas šovakar kaut kur iet, par kaut ko priecāties. mēs izvilkām ārā to ziloni no stūra, kas visu laiku tur sēdēja, un mēs izlikāmies, ka viņu neredzam.

patiesībā man gribas iet mājās un raudāt par savu nožēlojamo dzīvi. es zinu, ka es apsolīju sev, ka to vairs nedarīšu. bet es jūtos tā, it kā mans ķermenis būtu smagā mašīna un man pašai sevi ir jāvelk uz priekšu.

ejiet dirst. man vairs nav spēka.

acis līp ciet. kad nāk miegs, tad acis tā kā deg. plakstiņi. un šausmīgi gribas tos aizvērt, lai deg.

viss ir sajaucies kopā. pusdienas ar kasparu. tas puisis no pagātnes, kas ēda pie blakusgaldiņa. un mēs abi izlikāmies, ka viens otru nepazīstam un neatceramies. tu jau nekad nedomā, ka tieši tie cilvēki tev būs nozīmīgi nākotnē. pat ne nozīmīgi, bet ka viņi vispār varētu ieņemt jebkādu vietu tavā nākotnē.

iekšējs drebelīgums. mani nervi ir uzvilkti līdz pēdējai stīgai. kaut kas mazs un viņi sprāgs. vismaz tāda sajūta. es velku savu drausmīgo gruzaviku tālāk. mantu kaste aiz manis uz ritentiņiem. kastē iekšā mana pagātne. viņa krājas un krājas. un man ir tendence drūmos notikumus atcerēties labāk nekā labos. tāpēc daži ir īpaši uzblīduši un smagi. beigās kastē vairs nav vietas. un tad ir jāveļ sev kaut kas uz pleciem. un kad katra diena, tagadne, nespēj pārvarēt to smago nastu, kas uz pleciem, tad tu lēnām sagumsti, noslīgsti uz saviem ceļiem. briesmīgi notievē. izdēdē. man ir tāda sajūta, it kā kāds pa naktīm nāktu ar špricīti un lēnām sūktu no manis kaut ko ārā. jo es nekad vēl neesmu modusies ar tādu nespēku un tādu sliktu, kaklā iesprūdušu burbuli kā šobrīd.

un tagad man jāsaņemas, vakarā jāiet satikt tos daudzos, daudzos cilvēkus no pagātnes. un man liekas, ka tas mani beidzot nospiedīs pavisam. man ir kaut kā jātiek no tā vaļā. jāpārgriež mantu kastes striķītis. jālaiž, lai tā ripo. bet tu nevari. jo striķīts piesiets pie manas sirds. viss sākas un beidzas tur.

nav spēka.

kad viņš vakar man tā pa jokam iedūra kājā ar manis dāvināto kniepadatu, es smējos un teicu, ka viņš to var turpināt, jo man patīk sāpes. nu, piemēram, kad taisa nātrīti. viņš paskatījās uz mani ar tādu izbrīnu, ka viņam iepletās nāsis. un tad pavadīja mani uz trolejbusu, paņemot mani aiz rokas. un cik šausmīgi, ka kopā ar viņu ir tik viegli un, galvenais, jautri, jo vakar var jau būt, ka vīna glāzes dēļ, es smējos kā kutināta. cik šausmīgi tāpēc, ka ar gulēt ar saviem draugiem nevar. tāpēc jau viņi ir draugi, ka ar viņiem neguļ.

saderam, ka meiteņu skaits, kas skuj/epilē/vaksē kājas/rokas/bikini piektdienā, ir daudz lielāks nekā pārējās dienās...