| Šis stāsts ir vecs kā pasaule |
[Jul. 25th, 2017|12:13 pm] |
Jūlija rīts un es atkal nejūtu sevi. Šorīt iekāpjot dīķī, es jautāju sev - kopš kura laika, atkal esmu sākusi baidīties no piedzīvojuma, no sava spēka, no pozitīvām iznākumu iespējamībām? Kapēc, kad lasu, par laimi, īlēns ieduras, apzinoties, ka atkal esmu pieļāvusi domu, ka laime, man jau nepienākas. Visi tie tur ārā, jā tiem gan, bet ne man.. kurā brīdī šī parazītiskā doma, ieņēma manu prātu, nosmacēja manas cerības un spēka sapņus, manu apņēmību, manu smaidu un dzirktsi acīs.., kur bija tas lūzumpunkts, kad es atdevu varu citu rokās, nolēmu upurēt savu prieku, kāda labā..?
Un tad es apzinos, ka ieliekot ābolu kastē, vienu puvušu ābolu, sapūs visi, viss ies bojā.. pamazām, puve vienu pa vienam apņems ik vienu, svaigo, gardo ābolu, līdz viss, kas būs palicis pāri - smirdoša zampa , čaula, torss, kas spēs vien domāt par pašiznīcināšanos, ciešanu galu.. Mani pleci atkal ir smagi, mugura iekumpusi, es zinu iemeslu un tas ir tik acīmredzams, visas zīmes, jau sen brīdināja mani, bet es atkal un atkal, naivu cerību vadīta cīnījos, un uzskatīju savā spītā, ka - nē, šoreiz man izdosies, šoreiz, es pierādīšu, ka esmu daudz stiprāka un gudrāka.. iekrājusi spēkus, es ar visu enerģiju metos, kāpt virsū vecajam grābeklim.. un šeit nu es atkal esmu, karstā vasaras dienā slēpjoties iekštelpās, dziedinu savas brūces, brūces, kas uzplēstas vien, vecu ieradumu pēc, sen izveidotu neironu ceļu rezultātā - manās smadzenēs.. un ir dilemmas, izpatikt svešām patiesībām, cilvēkiem, kas pieprasa, draud un lej savu mēslu spaiņus pār mani, ne brīdi nepieklustot. Un it kā vaina būtu viņos, un viņu zampā, bet tā nebūt nav, spēks ir manās rokās, manās plaukstās guļ atbildība, pār pieļaujamo pret sevi, pret vārdiem un attieksmi. Un tas viss aizsākas, tieši tai iemeslā, kamdēļ pirms gada sāku rakstīt šo blogu - pašmīlestībā un pašcieņā, es esmu pelnījusi, to labāko un cēlāko, un manos spēkos ir noteikt robežas, tiem cilvēkiem, kam cieņas jēdziens pret citiem, ir tikai vārds sarunvalodas vārdnīcā.. man ir jaatceras savs spēks un sava vērtība, jātic savai laimes iespējamībai..
Pārmaiņas nav vienkāršas, iekšējā inventarizācija ir varen ķēpīgs process. Atteikties no gandrīz visiem, pa 15 gadiem uzkrātajiem ieradumiem, paziņām, destruktīvajiem paterniem, tas nav vieglākais uzdevums, ko paveikt. Bet tikai tā ir iespējamas pārmaiņas, īstas, ilgtermiņa izmaiņas dzīves gultnē. Bet manī ir palikuši vēl divi vājie punkti - attiecības ar meitas tēvu un viņa ģimeni, un cilvēku, ko uzskatīju/iespējams uzskatu, ka mīlu kā vīrieti. Šie abi punkti, ņemot vērā aukstus pierādījumus - skaidri pierāda, ka jebkāds veselīgums šajās attiecībās, ir iluzors, un ka mana fantāzija un ticība labajam, vien pieļauj to, ka es atkal un atkal tieku atmesta atpakaļ, savā rētu un sāpju purvā. Bēgt nav iespējams, ir nepieciešams skaidrs risinājums, skaidrs rāmis, ķēde, kurā šos divus neprātīgos krančus - manā dzīvē piesiet, jo pietiek vien kādam no tiem piekļūt man tuvāk, mans iekšējā inventerizācijā esošais kārtības kodols brūk, veselīga funkcionēšana tiek pārtraukta un maigums, pašcieņa un pašmīlestība nav vairs manas dzīves saturs, domino kauliņi krīt un viens pēc otra skarbie vārdi manā galvā atgriežas..
Smadzenes apstrādā 400 milijardus bitu informācijas ik sekundi, bet mēs apzināti uztveram tikai 2000 no tiem, un zinot šo, ir jābūt vēl uzmanīgākai, vēl apzinātāk, jāizvēlas informācija, ko laižu sevī, cilvēkus ar ko komunicēju, atbildība pret sevi un savu uztveri un ķermeni. Pārmaiņu laiks, spēka taktikas plānu laiks, vasaras dziedinošais spēks - mainīt savu dzīvi, lai arī es spētu laimē plaukt, īstā veselīgā spēkā ziedēt, tādā kādā ir pelnījusi ik viena dzīva būtne šeit, un es negribu vairs meklēt attaisnojumus savām sāpēm karmā, vai pienākumā upurēties kādam, es gribu mieru, beidzot spēt funkcionēt veselīgi, saprātīgi un apzinīgi..
Un protams, ja būtu tik viegli - paslaucīt zem paklāja starpcilvēciskās problēmas, nobloķēt un izdzēst, bet sāpes sirdī tas nepārtrauks, es pārāk labi zinu, ko nozīmē bēgt no sevis, no pazemojuma, no skarbās patiesības, kas tik acīmredzami liek par sevi manīt.. iespējams, ja krancis būtu tikai viens, tas, būtu daudz vieglāk, vienkāršāk, jo cenšoties savaldīt vienu, otrs kampj manās vārīgajās vietās, un tā tas jau velkas kādu laiku, kādu brīdi es uzskatu, ka mīlu, cilvēkus, kas ber sāpju šķembas manā ceļā, un es to saucu par mīlestību, es par to sapņoju, apceru, veltu dzejoļus, gleznoju un aprakstu, protams, kaut kur zem visa tā skarbuma kārtu kārtām, ir pārsteidzošs, maigs kodols, bet viss liecina par to, ka šajā dzīvē man nebūs lemts to sajust un pieredzēt, no šiem cilvēkiem, tas kas ir man dots no viņiem ir skarbo vārdu cirtieni, nievājošas piezīmes un attieksme, ko nenovēlētu nevienai sievietei.. un tad kamdēļ, es tik un tā ceru, cīnos, sapņoju..? Naivums? Aizsargmehānisms? Bet varbūt tas vienkārši ir ļoti pazīstams attiecību veids, pazemojums ir ierasts, tamdēļ, viss kas saistās ar to, šķiet radniecīgs, tātad drošs, kas savā būtībā nebūt tāds nav, kaut kāds neaprakstāmi neveselīgs ieradums - manā uztverē, no kura nespēju atbrīvoties.. Es apzinos, ka mīlestība nav = ar pazemojumu, sāpēm, skumjām, bet tā kā man nav īstas pieredzes, par veselīgo versiju, es neapzināti meklēju tādus tipus, kas, spēs dot pazīstami neveselīgo. UZDEVUMS- PĀRRAKSTĪT IERASTOS PATERNUS, jo pa lielam, es esmu atkarīga no negatīvu emociju izjušanas. Ja ilgāku laiku jūtos labi, tad man sāk pietrūkt pazīstamās sāpes.. lai cik absurdi arī tas neizklausītos, tā ir neirobioloģija..
Es no visas sirds ceru, ka pienāks mirklis manā dzīvē, kad es spēšu pieredzēt savu sapņu īstumu, cilvēkus līdzās, kas ciena, pašmīlestību pret sevi, spēju saredzēt savu īsteno skaistumu un brīvības burvību un spēju mīlēt kādu brīnišķu vīrieti, tik pat stipri un īsti, cik viņš mani.. man ir pieticis sāpju vairākām dzīvēm, laiks dzīvot spēkā, cieņā un laimē, un darīt visu iespējamo, lai ieviestu to.. ar maziem solīšiem, mikro darbībām lauzt ieradumu spēku, un tapt citā cilvēkā, cienošākā, spēkpilnākā un veselīgākā, iekšēji un ārēji..! Lai izdodas man, un ik vienam līdzīga ceļa gājējam! |
|
|