| Pirmo saulstāvju pēcpusdienas pērkons. |
Jun. 21st, 2017|01:02 pm |
..Meita šņukst miegā, pēc rīta konfliktsituācijām bērnudārzā un ar mani.
Ir tāls ceļš noiets, vēl nezināma distance priekšā.. kas manī būs ieaudzis un palicis no visa šī, kas izšķīdis bezapziņas muklājos, kas sēs sēklas un uzdīgs pēc gada, pēc desmitgades..? Kuri mani lēmumi, darbība, vai bezdarbība vedīs turp, kur daļēji esmu, bet fiziski vēl nē..
Lai arī kāds plāns Dievs, Tev ir paredzēts man, ar katru dienu, es uzticos aizvien Tev vairāk, dziļāk un plašāk.. paldies, ka dod un nedod, to, kam nav vēl laiks, un paldies ka ikmirkli māci, māci sirdī būt un redzēt caur caurēm.. vasaru, kas pati sevī plaukst. |
|