| S - A - P - Ņ - I |
[Sep. 2nd, 2017|12:54 pm] |
Viena no galvenajām īpašībām, kas mani uzrunā līdzgaitniekos, ir spēja IEDVESMOT uz lielākiem, dižākiem darbiem. Man ir plāns nākamvasarai, kas varbūt būs realizējams ātrāk. Un atkal, kaut kas manī ir izaudzis no Tevis. Tavi darbi, rosina manu izaugsmi. Tavs spīts iedvesmo - manu attīstību. Tava tiecība uz sauli, mudina manu. Un par visu dižo, kas ir Tevis iedvesmots, lielākoties, Tev ir tikai pieejama informācija ēterī. Nekas konkrēts, vārdos neietērpts. Un tad - it kā es par spīti Tev, neatgādinu, neuzbāžos, nekontaktējos - paturot prātā Tevis teikto - ka tiem kas lemts - satiksies. Un ja agrāk, es pati, apzināti izvēlējos būt tur, kur esi Tu - tad tagad arī manī, ir izaugusi ticība, dižākam spēkam par mums - kas reducēs, mūsu izvēļu iespējamos variantus līdz tam, ka mēs tiksim savesti kopā - tieši tad un tur, kad tas būs nepieciešams. Pasaule ir bagāta ar cilvēkiem un iespējām, kas rezonē, bet pagaidām, man nav izdevies, satikt, to, ar ko savstarpējā rezonanse ir spēcīgāka, par to, kas ir MŪSU starpā. Protams, es domāju, ka tas ir iespējams, just vēl dziļāk, plašāk, radniecīgāk, tikai acīmredzot, man ir vēl ir paveicamo darbu saraksts, kas jānokārto dziļākās esības priekšā.
Un tad tik un tā paliek aktuāls jautājums - vai jaudīgas rezonanses, radniecīgā būtne ir jaapgredzeno? Zinot, ka pats apgredzenošanas process, nesola - neko. Protams balle ir skaisti, kleita un atrašanās epicentrā, sajūsmina un iedvesmo, bet, vai ilgtermiņā - es varu apsolīt, ka dzīves ceļi, mani nenovedīs pie kājām, kādam, kas ar vēl pamatīgākām saknēm ir savīts, kopā ar mani..? Kā es varu nonākt, savā gala attīstības punktā, zinot, ka mana personīgā izaugsme - gluži dabīgi, nekad netiks pārtraukta..? Vienīgais nemainīgais, šajā pasaulē IR PĀRMAIŅAS. Protams, es zinu, kas ir alkas, kas ir samtaini murrājoša enerģija krūtīs, bet es tāpat zinu, ka tā ar laiku transformējas, un reizēm, arī izzūd uz neatgriešanos. Tad kur paliek, garantija, ka tas Dievišķais Runcis, kas nāks manā ceļā, sildot un mīlot mani, ar laiku nepāraugs - trakojošā dēmonā, kas lādēs mani mūžības priekšā..? Es to nezinu - Protams. Viss, ko es spēju ir uzticēties, sev un savai sirdij, un nerimstošajam apmācības procesam.. kas caur katru, satikto būtni - pietuvina tuvāk manis pašas augstākajam potenciālam..
Un ar visiem šiem radošajiem apgriezieniem, aizvien aktuālāks kļūst jautājums, par autotiesībām. Iepriekš vairāk kā tukstots eiro iztērēti braukšanas nodarbībās, nedeva kāroto, jo tik un tā sēžot, pašai pie stūres, vai līdzās, kādam citam, bailes, no iespējamiem negadījumiem, nepāriet. Varbūt tas, nav prakses jautājums, bet gan - tas pats uzticības jautājums.. tam pašam spēkam, kas ir atbildīgs par šūnu atdzimšanas/atmiršanas procesu.. tam pašam spēkam, kas nepieciešamības gadījumā - savedīs MANI un TEVI - A - T - K - A - L K - O - P -Ā .. Un līdz ko radīsies īstena uzticība sev un lielajiem procesiem, arī šis jautājums sakārtosies.. ?
Un vispār, jau kopš pirmajiem augusta rītiem, īsi pirms saullēkta gaisā ir jūtams rudens. Tamdēļ tagad pelašķu tēja, vēl pavisam svaiga, kamīna siltums, un pēcpusdienas snaudiens, apzinoties, ka tas kā alkstu es, alkst arī manis.. un tas ir tikai laika jautājums, pirms diženums izies ārpus maniem rāmjiem, un skars ik vienu, it visur.. un spēks, kas izaudzis no manis, atgriezīsies sākumpunktā.. |
|
|