| Atkarība būt kādam |
Sep. 13th, 2017|06:18 pm |
''Kad aktivizēta stresa reakcija, reaģējot uz reāliem, vai izdomātiem draudiem, organismu pārpludina spēcīga ķīmisko vielu kaskāde, kura dod pamatīgu enerģjas pieplūdumu, tūdaļ ''atmodinot'' ķermeni un noteiktus smadzeņu apgabalus, lai pievērstu uzmanību Lielajam trijniekam - videi, laikam un ķermenim. Tas izraisa spēcīgu atkarību, jo līdzinās trīskāršā espreso kafijai; uz dažiem mirkļiem atdzīvojamies.
Laikam ritot, neapzināti kļūstam atkarīgi no savām problēmām, neizdevīgajiem apstākļiem vai neveselīgām attiecībām. Mēs paturam šīs situācijas savās dzīvēs, lai barotu atkarību no emocijām, kas vērstas uz izdzīvošanu, un neaizmirstu, par ko uzskatām sevi..
Turklāt asociējam šo pacēlumu, ar ikvienu cilvēku, lietu, vietu un pārdzīvojumu ārējā pasaulē, kas ir zināma un pazīstama. Kļūstam atkarīgi no šīs vides elementiem; pieņemam vidi kā savi identitāti..
Ja piekrītat, ka varam ieslēgt stresa reakciju tikai ar domām, tad ir saprātīgi pieņemt, ka varam saņemt tādu pašu atkarību izraisošo stresa ķimisko vielu pieplūdumu kā saņemtu tad, ja mums pakaļ dzītos plēsējs. Tā rezultātā kļūstam atkarīgi no domām; tās dod neapzinātu adrenalīna pacēlumu, un kļūst grūti domāt citādi. Kļūst pārāk neērti domāt varenāk par jūtām vai ārpus rāmjiem. Tiklīdz sākam sev liegt vielu, no kuras esam atkarīgi - šajā gadījumā pazīstamās domas un sajūtas, kas saisītas ar emocionālo atkarību - rodas alkas, absistences izraisītas ciešanas un virkne iekšejo komentāru, kuri mudina nemainīties. Un tā paliekam pieķēdēti pie pazīstamās realitātes..
Tāpēc domas un sajūtas, kas galvenokārt ir ierobežojošas, piesaista mūs visām problēmām, stāvokļiem, stresa faktoriem un ierastajām izvēlēm, kuras jau iepriekš ir izraisījušas - cīnies, vai bēgt reakciju. Paturam tuvumā visus negatīvos stimulus, lai varētu izraisīt stresa reakciju, jo atkarība pastiprina priekšstatu par to, kas esam, kalpojot personīgās identitātes apstiprinājumam. Vienkārši izsakoties, vairums cilvēku ir atkarīgi no tām problēmām un dzīves situācijām, kuras izraisa stresu. Neatkarīgi no tā, vai mums ir nepatīkams darbs, vai toksiskas attiecības, mēs paturam nepatikšanas savā tuvumā, jo tās palīdz apstiprināt to, kas esam; tās baro atkarību no zemas frekvences emocijām.
Visvairāk, mums pašiem kaitē nemitīgās bailes par to, ka bez šīm problēmām mēs nezinātu, ko domāt un kā justies, un nespētu izjust enerģijas pieplūdumu, kas liek atcerēties, kas esam, jo vairumam cilvēku, nav nekā sliktāka par apziņu, ka viņi nav kāds.. Cik gan ''šausmīgi'' būtu dzīvot kā nevienam, jeb bez identitātes rāmjiem...?''
Džo Dispenza ''Atbrīvojies no Ieraduma spēka'' |
|