| Agrā vasaras rīta brīze |
Jun. 16th, 2017|09:04 am |
Kāju pirksi pēc vakardienas strēķīša pieveikšanas ir tulznās, bet tā kā meita ir pamodinājusi puspiecos, un aizmigt vairs nespēju, aptinu plāksterus ap tulznām, uzvelku botas un dodos rīta skrējienā, vērot kā mostas pilsēta, kā gairaiņi slīd pāri ezeriem, kā pīļuki saceļ mikrovilnīšus, kā vardes kurkst un kā pirmie trolejbusi miegaini sveic sauli.
Stundas pēc saullēkta ir maģiskas, un mistisku svētību agram rītam piedod saulgriežu tuvums, jau nākamnedēļ saulīte atkal savā bezgalīgi cikliskajā dejā dosies pretī rudenim, un tieši šis fakts, vēl lielākiem malkiem mudina strebt vasaru - katru brīvu mirkli doties tālāk no Rīgas, tuvāk pie piedzīvojumiem, Jūras malas un svaiguma. Es atceros, cik smaga man bija pagājušā ziema, tāpēc ir jāuzņem sevī maksimums, lai nākamo ir spēja izturēt, jo nav garantijas, ka tā būs vieglāk panesama..
Bezvējš, Jūnijs ir pusē, pilsēta silst. Apkampt dabas daļu, šai skaistajā un tik savādu cilvēku pilnajā pilsētā. Un neaizmirst iebāzt purniņu balto rožkrūmu gubā! Un izdzīvot vasaru, kas pēc tik ilga laika ir dota manai brīvībai, bez sirdsenkuriem un āķīšiem.. |
|