| |
[Dec. 5th, 2010|10:39 pm] |
es reizēm skatos un aprbīnoju
kā cilvēkiem izdodas būt tik bezrūpīgiem
vai tas arī sekundāri? kamēr citi skatās?
es jau arī, izejot sabiedrībā smaidu 220, smejos un ko tik ne
ok ar kkādiem pāris cilvēkiem es to daru no sirds
bet parasti tas ir tāds teātrītis, jo smaids prasa mazāk pūļu
nekā mēģināt kāda ieskaidrot, ka nekas nav noticis
vnk negribas.
Jā, pieturos pie padoma, ko man reiz deva blue
kad uz manu " un ko man tur darīt?" atbildēja ar lakonisku
"neko, stāvi un smaidi" |
|
|
