|
Dec. 5th, 2010|10:39 pm |
es reizēm skatos un aprbīnoju kā cilvēkiem izdodas būt tik bezrūpīgiem vai tas arī sekundāri? kamēr citi skatās? es jau arī, izejot sabiedrībā smaidu 220, smejos un ko tik ne ok ar kkādiem pāris cilvēkiem es to daru no sirds bet parasti tas ir tāds teātrītis, jo smaids prasa mazāk pūļu nekā mēģināt kāda ieskaidrot, ka nekas nav noticis vnk negribas. Jā, pieturos pie padoma, ko man reiz deva blue kad uz manu " un ko man tur darīt?" atbildēja ar lakonisku "neko, stāvi un smaidi" |
|