es jau padzīvoju viena. nāca prātā tādas domas un idejas, uzvedos arī tā it kādzīvotu pēdējo dienu un nākotne man bija pilnīgi vienaldzīga. no vienas puses it ka patīkami un forši, bet ja tā pa nopietno - nu nedrīkst sabojāt attiecības ar visiem tuvajiem cilvēkiem, nu nedrīkst dienām žūpot un notriekt naudu līdz pēdējam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es gan biju vairāk domājusi- dzīvot vienai, justies labi tikai ar sevi, bet nezaudēt realitātes sajūtu, vnk dzīvot parastu, normālu dzīvi bez attiecībām. Nevis dzīvot vienai un uzvesties kā nenobriedušam pusaudzim. Katrā gadījumā man liekas, ka veiksmīgas attiecības nevar izveidot visu laiku ejot no viena pie otra, jo ir nepieciešama pauze, lai noslēgtu visus galus ar pagātni un pilnībā atvērtos jaunajam. Pietam, mans novērojums ir, ka jo kaislīgākas attiecības, jo ātrāk tam pienāk gals. Tad nu, ja grib kko stabilu, tad vairāk jāpieiet ar prātu, nevis "sprādzieni" jāmeklē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+1

(Reply to this) (Parent)