| 12:28a |
par veselības aprūpi ASV
ASV manā izpratnē ir divas nozīmīgas materiālās problēmas - maksas izglītība un maksas veselības aprūpe.. nevienam nav noslēpums, ka ar veselības aprūpi ASV ir visai švaki - gandrīz visa veselības aprūpe ir maksas un diezgan dārga.. ārsti ir viena no labāk apmaksātajām profesijām, labi ārsti šeit dzīvo ļoti labi.. pastāv veselības apdrošināšana, bet tā ir ļoti dārga un pieejama vidējai šķirai, zemākajai šķirai ne pārāk... zemākajai šķirai ir pieejamas dažādas sociālās programmas, bet visai ierobežotā apjomā.. piemēram, ja es neesmu apdrošināts, ātrās palīdzības izsaukums man maksās no 150 līdz 3000 dolāriem... ja aizved uz slimnīcu un notiek kaut kādas manipulācijas, cipars var sasniegt vairākus desmitus tūkstošu.. skaidrs, ka es trīsreiz padomāšu, vai saukt ātro palīdzību, pat neskatoties uz to, ka apdrošināšana man ir... jo ir vēl arī pašrisks..
bet nu labi, tās ir visiem zināmas lietas, nekādu Ameriku es šeit neaklāju (atvainojos par kalambūriņu).. tā pilnīgi mirt arī šeit nevienam īsti neļauj... jā, cilvēki nonāk parādos, bet ir dažādas formas, kā no šiem parādiem vēlāk tikt laukā.. mani vairāk mulsina psihiskās veselības aprūpe, ar to viss ir vēl skumjāk.. tātad, parasti apdrošinātāji nevēlas segt psihiskās veselības aprūpes izdevumus, vidēji 1 psihiatra apmeklējums maksā ap 600 dolāriem, mazākais, cik ir redzēts bija ap 300 dolāriem, bet tā nebija pilnvērtīga prakse, bet studenta prakse... maksimālā cipara nav, bet ārstu, kuri ņem par apmeklējumu vairāk par tūkstoti var atrast cik uziet, tie jau ir profesionāļi ar labu reputāciju... ja šo ciparu nesedz apdrošināšana, skaidrs, ka par psihiatra apmeklējumu jāmaksā pašam pacientam vai viņa ģimenei... un tie, protams nav vienīgie izdevumi, vēl ir medikamenti, bet ja gadījumā notiek hospitalizācija, cipari kļūst pavisam iespaidīgi.. skaidrs, ka šajos apstākļos piespiedu hospitalizācija būt nevar (ar retiem izņēmumiem), bet arī Eiropā ir jābūt kādam baigajam recidīvam, lai kādu hospitalizētu piespiedu kārtā... un tā nu sanāk, ka šeit visi trakie ir savā vaļā... lielākoties psihiski slimi cilvēki nav apkārtējiem bīstami, bet tā psihiskā pasaule viņiem ir tik ļoti smalka un neparedzama, ka droši nekad nevar zināt.. sabiedriskajā transportā ļoti reti sanāk braukt, kad nav kāda 'īpaša' pasažiera - tiesības viņiem nedod, tāpēc pārvietojas sabiedriskajā transportā... sanāk atskatīties uz visādām dīvainībām.. bet galvenais - bezpajumtnieki - ASV un Kanādā ļoti liela daļa bezpajumtnieku ir garīgi slimi.. cipari ir dzirdēti ļoti dažādi, no divdesmit līdz pat sešdesmit procentiem.. maksimālais, ko esmu dzirdējis bija 80%, bet šeit ir atkarīgs no tā, ko mēs traktējam kā psihisku saslimšanu, nosliece uz klaiņošanu, būtībā, jau savā pamatā ir psihiska novirze.. kaut gan Amerikā ir vēl viena bezpajumtnieku kategorija - cilvēki, kuri atbrauc dzīvot/strādāt/studēt uz citu pilsētu un negrib maksāt milzīgās naudas par dzīvokli... samērā regulāri var sastapt jaunus, pieklājīgi ģērbušos cilvēkus ar koferiem.. bet nu jā.. bezpajumtnieku uzvedība arī ir vērota ļoti dažāda, sevišķi jautri bija Kalifornijā.. piemēram, Los Andželosā ir veselas kartona un telšu pilsētas.. bet bezpajumtnieku ir drausmīgi daudz praktiski visās lielajās pilsētās, kur mēs pabijām - Ziemeļos nedaudz mazāk, bet dienvidos dažkārt ir sajūta, ka vairāk, kā pārējo.. cilvēki dejo uz ielām, kliedz uz garāmgājējiem, gulēšana šķērsām trotuāram ir pilnīgi normāla parādība, sevišķi, ja apakšā ir metro tunelis... grūti saskaitīt cik reizes es esmu tumsā gandrīz uzkāpis gulošiem vai sēdošiem bezpajumtniekiem.. divas reizes redzēju, kā bezpajumtnieki masturbē uz ielas, viens to darīja pagriezies pret mašīnu, cits uz metro stacijas trepēm.. un pagaidām šai situācijai risinājuma nav - ja nevari samaksāt par ārstēšanu, ja tev nav ģimenes, kura par tevi var parūpēties, varbūtība nonākt uz ielas ir visai liela.. visai skumji... |