Rokopera "Lāčplēsis" Nū, pirmkārt, korektāk to būtu nosaukt nevis par rokoperu, bet gan par muzikālu izrādi, jo nedz roka, nedz operas tur īsti nebija... Mēģināšu sastrukturēt savas domas..
- adaptācijaja runā par mūziku un libretu, tad lielākās izmaiņas ir pārcietusi mūzika - tā ir novienkāršota un nogludināta... kā jau minēju augstāk, no roka ir palicis vien nosaukums, daudzas vietas bija nogludinātas un dungot līdzi bija grūti, jo kāpinājumu vietās bieži vien bija... nekas nebija... viss bija gludi un līdzeni... pamanīju arī nelielas izmaiņas libretā, taču iespējams, ka man nav taisnība...
- scenogrāfijaes apzinos, ka mēs dzīvojam postmodernisma laikmetā un bla bla bla... taču šis, manā uztverē, ir viens no tiem gadījumiem, kad tiek radīts kaut kas neaprakstāms - apzināts haoss, ar pamatojumu, ka tas ir laikmetīgi un moderni, kam cilvēki arī notic un jūsmo tāpēc, ka it kā visi jūsmo... scenogrāfija bija kind of mūsdienīga, taču lai kā es censots tajā visā saskatīt pamatojumu, simbolismu vai vēl kaut ko, man tas neizdevās, vairāk izskatās, ka scenogrāfs paštukoja un nolēma, ka aktierus var izvietot divos līmeņos - risinājums - tiltiņš, mūziķus noslēpjam, tātad vajadzīgs priekšskars, kas aizsedz muzikantus, tālāk randomā izvēlamies melnbaltas bildītes no imidžstocka un gatavs... kas paliek? gaismas - nu te viss vienkārši - pēdējos piecdesmit gados ar gaismu vēl nekas īpaši nav izdomāts... pirmo cēlienu gaismojam baltu, otro mēģinām dramatizēt ar spilgtām krāsām... ja sanāks... ā, pareiz, un vienā randomā izrādes brīdī pielaidīsim bezsakarā pilnu skatuvi ar dūmiem...
- tērpibūtu labāk ļāvuši visiem nākt casual ielas apģērbā, tas būtu daudz izteiksmīgāk par neizteiksmīgu haosu... nu ja vajadzēja iezīmēt, kas latvietis, kas vācietis - atslēgpersonāžiem varēja noteikt krāsu kodu vai kaut ko arī sašūt... tērpi bija drausmīgi, nekādi un vietām izskatījās, ka dažiem puikām paralons ir sabāzts aiz krekliņiem...
- aktierikopumā izskatījās pēc pirmkursnieku tusiņa, grūti tā pa īstam nopietni uztvert uz skatuves cilvēkus, kuri ir stipri jaunāki, ja viņi neparāda augstāko klasi...
Lāčplēsis pierādīja, Lāčplēsis patiešām dziedāja ļoti labi, bet ne visur... taču ņemt par Lāčplēsi tikai pēc balss - par ko domā režisors? vai arī šeit tas pats joks, kas ar tērpiem un scenogrāfiju? visu pieņemam randomā? puika izskatījās pēc skolas puikas - ne ta nepieredzējuša pediņa, ne ta skaistumkonkursu laureāta, bet nu nekādi pēc tautas varoņa, atbrīvotāja un dajebkāda cīnītāja... ja ar to veidotāji centās parādīt, ka brutālos "kačokus" vāciešus varētu patriekt sīciņš intelektuālītis/smukdupsītis, visai interesanta koncepcija... nu un tērps, kas man nez kāpēc atgādināja deviņpadsmitā gadsimta vācu muižkungu tērpus, arī bija outstanding...
Kangars labi izskatījās pats par sevi, taču nemaz neizskatījās pēc Kangara, iespējams, ka atbilstošs tērps varētu piedot tēlam nopietnību... dažas dziesmas nodziedāja labi un ļoti labi, dažas ārkārtīgi neizteiksmīgi...
Lielvārds patika visvairāk no visiem - tēls bija izteiksmīgs, tērps arī bija gana konceptuāls un visā visumā varētu pat būt pieņemams... dziedāja Lielvārds ļoti labi, taču salīdzinājumā ar oriģinālo - dziesmas bija novienkāršotas - nav skaidrs vai tāpēc, ka nevarētu izdziedāt, kaut arī vokāls izklausījās gana labs un spēcīgs, vai vienkārši lai cilvēkus lieki nebiedēt, kā jau minēju augstāk, tad daudzas vietas bija novienkāršotas, taču par Lielvārda lomu bija vislielākā škrobe...
tie bija tie tēli, kas man patika, vācieši bija ārkārtīgi švaki dziedoņi, ar ļoti švaku dikciju, Līkcepure un bīskaps gana nekādi, kaut arī centās tēlot, viss vairāk vai mazāk izklausījās un izskatījās pēc vāji slēpta farsa...
visas dāmas var likt kaut kādā dāmu popā, lielu daļu ko dziedāja, vārdus varēja saprast tikai tāpēc, ka praktiski no galvas zinu libretu, vokāls ta par augstu, ta par spalgu, melodiju ne vienmēr sanāk noturēt, visā visumā bija ļoti slikti... par tērpiem runāt nav vērts, bet indiešu sari bija kruti :D
- korisparasti koris dzied, bet šeit koris tipa dejoja un drūzmējās... liela daļa no kora dziedājumiem, esmu uz 90% pārliecināts, ka bija fonogrammas, noteikt to varēja ļoti vienkārši, pēc skanējuma - kad skanēja slikti, dziedāja pa īstam, kad skanēja ideāli - fonogramma... apmēram puse no kora dziedājumiem skanēja ideāli un tas ļoti krita acīs jeb drīzāk ausīs... tērpi nekādi, pretenzija uz oriģinalitāti, taču gana garlaicīgi, kā jau minēju, casual būtu bijis labāk... horeogrāfija vietām bija nostrādāta labi, vietām bija vienkārši drūzmēšanās... tad kad nebija aizdomas par fonogrammu, dziedāja vāji...
- mūzikaarī ļoti oriģināli - ja visu pārējo centās padarīt mūsdienīgu (nu vismaz tādu, kas 2000-šo gadu sākumā varētu izskatīties mūsdienīgi), tad mūziku centās saglabāt autentiski astoņdesmito gadu... uz diviem sintezatoriem pianisti spēlēja ko tādu, kam mūsdienu sintezatori nav īsti piemēroti, nu nevar uz mūsdienu sintezatoriem spēlēt ar tiem efektiem, kas bija modē 80-tajos gados, tas neizklausās autentiski, bet gan smieklīgi un neveikli... ja gribējās panākt astoņdesmito gadu autensiku skanējumu mūzikā, varēja vismaz hamondu paņemt, bet labāk vispār būtu radījuši jaunu skanējumu, ja jau viss pārējais tik mūsdienīgs...
- skaņošanaGorā esmu bijis tikai uz diviem džeza koncertiem (krievu saksofonistu džeza grupa un Ernie Watts kvartets) un jau biju pieradis, ka skaņo samērā pavirši, taču to varēja norakstīt uz skaņotāju jauno vecumu un to, ka varētu būt, ka viņi vienkārši neprot dzirdēt/skaņot džeza mūziku, ir sava specifika un skaņot džezu nav tas pats, kas skaņot Lauri Reiniku... sākumā nolēmu, ka vietējie skaņotāji ir pavisam pālī, taču vēlāk noskaidroju, ka skaņotāji ir no izrādes komandas... apskaņošana bija ļoti slikta, neskatoties uz to, ka iepriekšējā izrāde bija vakardien un pie, iespējams, neierastajām pultīm jau sanāca pastradāt gan mēģinājumu laikā, gan koncertā, un taču šodien vēl bija visa diena, ko mācīties... mūzikls sākas ar kori, kuram sākumā skaņu aizmirstas pieslēgt, bet nu ja nav, tad nav, nodziedāja klusītēm, sēžot priekšējās rindās, es varēju sadzirdēt aktierus dziedam bez pastiprinājuma... nu un periodiski bija skaņas lēkāšana, raustīšanās, pārslodzes trokšņi un čerkstēšana, ta kaut kas uzgriezts par klusu, tad par skaļu, bet biežāk par skaļu... vienā brīdī Līkcepures dziedājumā uz dažām sekundēm vispār pazuda skaņa no mikrofona... par sabalansētībām var noklusēt...
- tehniskā sagatavotība/skaņas - attēla sinhronizācijaizrādes sākumā Kangaram neslēdzās iekšā mikrofons, ar vienu roku tēloja, ar otru aiz muguras (ar muguru pagriezies pret skatītājiem :D) centās ieslēgt mikrofonu... tas neizdevās, tāpēc savu partiju vienkārši izlaida, nodziedāja Lielvārds ar Lāčplēsi divatā... vietām bija grūti klausīties, ka mūzika steidzas, vai aktieri sāk dziedāt nedaudz par ātru, mūzikas un dziedājuma temps atšķiras - tādas ļoti kaitinošas lietas, klausoties mūziklu...
- emocijasvisu izrādes laiku nepameta jautājums "kāpēc?" un apskaužami periodiski uzpeldošs "wtf?"
tad, kad es pirku biļetes, biju pārliecināts, ka pērku biļetes uz klasisko Lāčplēsi, taču, kad vasarā uzzināju, ka iestudējumā būs jaunie talanti, ekspektācijas strauji saruka, pat apsvēru domu atdot kādam savas biļetes... Latvijas estrādes un modernajā mūzikā es absolūti neorientējos, tāpēc to pašu Igo es zinu tikai un vienīgi no Lāčplēša, par jaunajiem nemaz nerunājot... gaidīju sliktāko ar domu, ka gan jau būs labāk, kā gaidu un tad būs neliela bauda, bet bija sliktāk...
man patīk, kad izrāde vai koncerts mani paņem un ļauj dzīvot līdzi, tad es zinu, ka uzstāšanās ir laba... šeit es vairākkārt centos beigt domāt un analizēt, bet vienkārši iejusties tajā visā, taču galīgi nesanāca...
kopējā sajūta bija tāda, ka esmu aizgājis uz pamatskolas popielu
kā izteicās
muga, rodas sajūta, ka viņi cenšas atdzīvināt mironi, bet īsti neizdodas
-konklūzijaskopumā bija jaukas lietas - sevišķi - trīs samērā labi dziedātāji, taču kopumā nepatika, jo izskatījās, ka viss uzvedums ir sagatavots drausmīgi pavirši un ne pārāk iedziļinoties tēmā... kad darbs tika iestudēts astoņdesmit astotajā gadā, tas bija aktuāls, tas bija kliedziens un bija atbilstoši iestudēts... dziedātāji, kas bija savākti iestudējumam, bija piemeklēti perfekti atbilstoši savām lomām, teju katrs kora dalībnieks varēja būt lielisks solists, viss izklausījās gan akadēmiski nevainojami, gan ļoti spēcīgi un emocionāli... šis uzvedums vairāk izskatījās pēc mazbudžeta rīmeika - "a kā tas būtu šodien?" - paņemam divus - trīs labus aktierus, salasām crowdu pa piecdesmit santīmiem par uzstāšanās dienu, un aidā jūriņā - kas nu sanāks... tāpat kā pēc populārākajām filmām taisa (lielākoties pat ļoti dārgus) rīmeikus, tauta uz tiem nāk bariem un maksā naudu, jo atceras veco, taču dvēseles tajā vairāk nav...