lmr

13:15: sapnis.

es braucu ar trešo autobusu no laku un krāsu rūpnīcas virzienā uz pļavniekiem. es tur parasti nebraucu, es lienu ārā centrā vai arī mazliet tālāk. tad es pēkšņi biju svešā mājā kopā ar svešu čiku, mājas īpašnieku un svešu veci. istabā bija zems, brūns koka galdiņš, pie sienas dīvāns un virs dīvāna no plastilīna veidota glezna, kurā attēlots zils sievietes galvas siluets uz zaļa fona, viss ir tāds plakans, tikai lūpas nāk uz āru, kustas un taisa pornoskaņas.

es paceļu gleznu, zem tās redzams, ka tapete līmēta pāri gleznas izmēra caurumam sienā. ar dūri izdauzu caurumu, tas ir tāds neliels, iekšā viss melns, zirnekļu tīkli (tagad šī aina izklausās briesmīgi divdomīga), iedodu svešajai sievietei pildspalvu, lai pabaksta tumsā, moš kko uztaustīs. kamēr viņa mēģināja ko sataustīt, es vēroju tikai viņas seju. pēkšņi viņa atrāva roku, starp uzacīm šausmu un neticības rieva, no cauruma nāk tāda sarūsējuša metāla kliedziena skaņa, man sāp ausis, sieviete pēkšņi izkalst un mazliet uzblīst reizē, tā kļūst dzeltenīgi plēkšņaina, viss pēkšņi ir slow-mo, sievietes smagā galva ieslīpi sagāžas, čīkstoši kliedz, mutē un acīs skumjas, tuvojas man. no galda paceļas fotogrāfijas un sāk virpuļot pa istabu, uz tām sveša čika, sapnī likās, ka tā, kas gleznā. un tad es pamodos.