lmr

16:47: nekad nebūšu celtnieks
esmu tik dusmīgs uz sienām un akmens vatēm, un līmi, un putekļiem, kuri liek man visu laiku klepot un šķaudīt, un plaušām, kuras tagad sāp, un papīra nazīšiem, un špakteļlāpstām, un sākotnēji šķībām dzīvokļa sienām, un pelējumu, un mazajām, neredzamajām akmens vates mini skabargām, kas liek niezēt visam, un puņķiem, kas jāšņauc salvetēs, uz kurām ir akmens vates neredzamās mini skabargas, kas sāpina nāsis, un miskasti visapkārt, un līmes sakaltušos un mitros gabalus uz caurajiem darba cimdien, kas šķīst sejā, kad tiek sists pa akmens vati, lai tā pieliptu pie sienas, un tēta nepārtraukto runāšanu viņa nesaprotamajā balsī, kas ir pārdzimusi arī manī, bet visvairāk dāvī, un man besī, ka mēs pabeidzām sienas, bet tētis nebrauc beidzot prom, bet sēž zem izlietnes un saka bļe, jo krāns ļodzīgs un viņš nemāk sataisīt, un es nesaprotu, vai tētis pats saprot, ko mēs darām, un vai mēs darām pareizi, un es gribu ieiet dušā, bet arī tualete ir aizkrauta un dušā ir putekļu sūcējs un sildītājs un kāpēc tētis vakar nevarēja pavaicāt kur ir sega un matracis un spilvens, un gulēja uz izvilktas, cietas gultas, apsedzies ar halātu un zem galvas palicis kreklu.

ko