lmr

16:32: vakar braucu uz tukumu, sēžu vilcienā. pēkšņi caur durvju stiklu redzu vīrieti, kurš knapi sniedzas līdz stikla apakšai, tad vēlvienu tādu vīrieti, tad divus ratiņkrēslus.

abi ieripo iekšā un visu laiku uzvedas riebīgi skaļi, vienam kaut kas uz krēsla zem dibena savēlies, šis rāpjas ārā no krēsla un uzkrīt man virsū, piekārto savu sēžamo un apsēžas atkal. un sēž abi un kratās un bļauj. aizmiegu un ķemeros (atkal ķemeros) viņus ārā izcelt palīdz divi vīrieši. jau kāda piektā reize pēc kārtas, kad braucu ratiņkrēslu vagonā.

mamma aizbilniecībā paņēmusi divus bērnus. mēs ģimenē daudz nerunājam, tāpēc līdz galam īsti arī nesaprotu. viņu mamma aizbraukusi kaut kur kaut ko pelnīt un mana mamma pa to laiku viņus paņēmusi sev? laikam tā. n un h.

n šodien pabeidza mākslas skolu. biju arī aizgājis uz izlaidumu.

dziedāja smieklīgs ansamblis "varavīksne". visi mazie saģērbti viena auduma drēbēs - audums izskatās pēc mirdzošas čūskādas peļķē ielieta benzīna krāsās. vecākajām dziedātājām baltas kartupeļmaisu kleitas ar trīskrāsu šallēm, kas pie pleca piestiprinātas ar mākoni.

kaut kur nozudusi vecā direktore, tagad vietā kaut kāda, kura nesakarīgi runā un man nepatika.
betnujā. tas bija n izlaidums. sākumā biju es ar mammu un n un h, izvēlējāmies sēdēt astotajā rindā, mamma mani dzina sēdēt tālāk, prom no viņas un blakus h, atstājot sev abās pusēs vietas tētim un n. arī man abās pusēs bija brīvas vietas, jo tieši blakus h nesēdos, tāpēc pa labi noliku puķes. tad ieradās viņu radi un es kā tāds šķērslis šķīru omīti no viņu tantes, bet es nezināju, cik dadz viņi nāks, un vai tad, ja es sēstos tālāk un tālāk, es nebūtu pavisam prom. tad nu klausījos osteoporozes lauzto ribu sarunās, līdz viss sākās un mamma man klēpī ielidināja fotoaparātu - kad n izsauks, lai es skrienu bildēt. aizgāju sēdēt pavisam prom, lai tad, kad viņu izsauktu, nebūtu visiem jāskrien garām. viņu izsauca pēdējo. pēc tam visi apsveica skolotājus. nesu pauliņai mammas taisītu pušķi. viņa stāvēja ar muguru pret mani, es tajā iebakstīju pirkstu, viņa pagriezās, laimē iepleta acis :"māaaksliniek!" un nobučoja mani uz lūpām. runāja par izstādi, kurā man arī jāpiedalās, un ka viņa ar mani ļoti lepojas.

pēc tam mamma mani bikstīja un teica, ka kaut kad nākamnedēļ būs jārbauc pakaļ vecajiem darbiem, jo nu četru gadu stāvēšanas laiks ir pagājis un tos var savākt. es gan īsti negribu tos ņemt, lai jau stāv, ja visi tur tos tā godā, bet nu mamma ļoti grib. un es vienkārši jūtu visu to lielo cerību svaru, kas uz mani uzlikts - ka es noteikti kaut ko sasniegšu, ka man kļūst mazliet slikti.

tagad dzeram bonapartu un ēdam ēdienus. vecmamma blakus visu laiku savādi raustās, tā kā kaķis, kas tūliņ vems.

n diplomdarbā bija šokolādes upe, pa kuru gumijas laivā laidās sieviete, apkārt mētājās kivi, ķirši un mafini, fonā glazūras kalni.

es visu laiku klepoju.