lmr

19:04: māte ik pa laikam ar mašīnu ved mani kaut kur gleznot.

viņai nepatīk tas, kas patīk man, bet man nepatīk tas, kas patīk viņai.
tā mēs braucam visurvisur, kad gribu teikt, ka varētu piestāt, viņa saka, ka necmuki. tad viņa saka, ka es varu gleznot pili. nafig pilis. aizbraucām uz jaunmoku pili, tur bija kāzas, tāpēc aizbraucām prom. viņai pārmaiņas pēc patika arī tas, kas man patika, tāpēc gleznoju siena rituļu lauku ar zaļu zālīti šur tur. tad es sapratu, ka preskartoni ir the way to go, tāpēc aizbraucām gleznot vēlvienu ainaviņu. tur bija skudras un lidoņi, jutos kā narkašs, kam liekas, ka visur kukaiņi, bet tie tiešām bija visur. sarkanas, lielas bērnības traumas rāpoja man pa kājām, bet visi stulbie lidoņi nesaprot, ka uz silta, kustīga objekta, kas pavisam noteikti nav koks vai zāles stiebrs, sēsties nevajag, tāpēc huj, es esmu kukainis, man ir sešas kājiņas un knaibļu dibens, tāpēc es uzsēdīšos virsū jānim, pakutināšu viņu savām mazajām kājiņām, patirināšos un parāpošu, tad tikšu nokratīts un saspiests zem zoles, bet hahahha, es tikai jokoju, zemīte pārāk mīksta, es vēl nebūšu miris, es atgriezīšos. un tā visu laiku. bet nu, jautri jau.
vismaz no malas.