lmr

lmr @ 21:30: nu jā, dažkārt uznāk crippling loneliness. visvairāk pietrūkst vecmammas. visu laiku domāju, cik ļoti tagad gribētu uzgleznot reālistisku viņas portretu. kopā saliktām plaukstām, lūgšanā, kā mūku briges muzejā. gribētu ar viņu parunāt. tā būtu iespēja.

visādi citādi katru dienu sēžu savā aizslietņu fortā, gleznoju bruģi, ādu un nātres. un sanāk kaut kā ļoti koši un popsīgi, bet es neiebilstu.

sestdien viens pats aizbraucu uz parku. neatceros, kad pēdējo reizi biju tik priecīgs. gandrīz neviena cilvēka, daba mežonīga, sēdēju viens pats nelielā pļaviņā uz savas jakas un ķiķināju, aliņu uzlicis uz piepes. varbūt man kaut kas nav kārtībā.

mēģinu nodarboties ar jogu. man patīk. neatceros, kad pēdējo reizi būtu veicis tik plašas kustības. bet es varu! un drīkstu! un varbūt man vajadzētu. ne tikai jogā, bet dzīvē arī. un darbos.