:
pie zobārsta par viena zoba nogalināšanu (endodontija) samaksāju 326 eiro, kas ir vairāk par dzīvokļa mēneša īri. tas, ka šis zobs ir miris, nozīmē to, ka tam nākotnē būs jaliek kronītis (no 600 eiro), citādāk tas kaut kad lūzīs. visu laiku domāju, ka varbūt vienkāršāk un daudz lētāk būtu (visus) manus sūdainos zobus izraut ārā un nēsāt protēzes.
vienlaikus man arī ļoti patīk iet pie zobārsta - tas vienmēr ir trips, kuru es pārsvarā tikai jūtu ap nejūtamo mutes daļu, bet ne redzu, lai gan tur ir arī grandiozs skats uz pāri ielai esošo ēku. šodien tur biju no rīta - no saullēkta uz pretējās ēkas krita skaista ēna ar tādu kā redeļu gultiņu, kurā nepārtraukti laidās putni. es visdažādākajos veidos iztēlojos to, kas notiek manā mutē. mana savītušo ziedu mēle pieskaras klāt vaigiem, lai iegūtu mitrumu, metāla drātis atdala manus zobus, karsts instrumetns piededzina materiālu manos kanālos, smaka kož degunā. viss tas zoba mazums manī kļūst par milzu notikumu, zobs ir vesela pasaule, kurā laužas iekšā, kuru mēģina salabot, kurā iznīcina tur dzīvojošos mikrobus, tas ir alien landing manā mutē, svešķermeņi iznīcina pazīstamo dzīvību. un tas viss šķiet tik oficiāli. es ienāku, apguļos, ļoti maz runāju - viņi zina, kas jādara, un es viņiem uzticos. es ļoti gribētu redzēt, kas tur notiek, bet es varu tikai iztēloties, un es nevaru neiztēloties, es esmu mēģinājis. es redzu lietas, kuras tur noteikti nav saskatāmas, es jūtu vietas, kuras iepriekš nebiju jutis.
nesen gan noskatījos video, kurā labo zobu, un tas izskatījās pēc iepuvuša ābola restaurācijas - instrumenti zobu padara vizuāli mīkstu un viegli urbjamu, veidojamu, viņi tikai atbrīvojas no puves un to piepilda ar zobu krāsas materiālu.
un kā viņi ievieto plombu, lai tā neizkrīt? vai viņi saskrāpē zoba iekšpusi labākai saķerei? vai viņi iekšpusē taisa platāku caurumu, lai plombai būtu kur iestiprināties?
varbūt pie zobārsta jāiet tikai tad, kad sāp, jo man nekas šobrīd nesāp un es pavisam drīz izputēšu. es sāku iet pie zobārsta, jo man šķita, ka tā būs labāk, ka tas ir viens no soļiem uz rūpēšanos par sevi.
vēl man šķiet, ka es daru ļoti maz, un tieši tāpēc es par darīto/darāmo tik daudz mēdzu runāt - gandrīz kā tāda taisnošanās, un līdz ar to es sarunās ar citiem mēdzu justies kā parādnieks, lai gan es ļoti izbaudu nekā nedarīšanu, laiskošanos, šķirstīšanu, skatīšanos.
vienlaikus man arī ļoti patīk iet pie zobārsta - tas vienmēr ir trips, kuru es pārsvarā tikai jūtu ap nejūtamo mutes daļu, bet ne redzu, lai gan tur ir arī grandiozs skats uz pāri ielai esošo ēku. šodien tur biju no rīta - no saullēkta uz pretējās ēkas krita skaista ēna ar tādu kā redeļu gultiņu, kurā nepārtraukti laidās putni. es visdažādākajos veidos iztēlojos to, kas notiek manā mutē. mana savītušo ziedu mēle pieskaras klāt vaigiem, lai iegūtu mitrumu, metāla drātis atdala manus zobus, karsts instrumetns piededzina materiālu manos kanālos, smaka kož degunā. viss tas zoba mazums manī kļūst par milzu notikumu, zobs ir vesela pasaule, kurā laužas iekšā, kuru mēģina salabot, kurā iznīcina tur dzīvojošos mikrobus, tas ir alien landing manā mutē, svešķermeņi iznīcina pazīstamo dzīvību. un tas viss šķiet tik oficiāli. es ienāku, apguļos, ļoti maz runāju - viņi zina, kas jādara, un es viņiem uzticos. es ļoti gribētu redzēt, kas tur notiek, bet es varu tikai iztēloties, un es nevaru neiztēloties, es esmu mēģinājis. es redzu lietas, kuras tur noteikti nav saskatāmas, es jūtu vietas, kuras iepriekš nebiju jutis.
nesen gan noskatījos video, kurā labo zobu, un tas izskatījās pēc iepuvuša ābola restaurācijas - instrumenti zobu padara vizuāli mīkstu un viegli urbjamu, veidojamu, viņi tikai atbrīvojas no puves un to piepilda ar zobu krāsas materiālu.
un kā viņi ievieto plombu, lai tā neizkrīt? vai viņi saskrāpē zoba iekšpusi labākai saķerei? vai viņi iekšpusē taisa platāku caurumu, lai plombai būtu kur iestiprināties?
varbūt pie zobārsta jāiet tikai tad, kad sāp, jo man nekas šobrīd nesāp un es pavisam drīz izputēšu. es sāku iet pie zobārsta, jo man šķita, ka tā būs labāk, ka tas ir viens no soļiem uz rūpēšanos par sevi.
vēl man šķiet, ka es daru ļoti maz, un tieši tāpēc es par darīto/darāmo tik daudz mēdzu runāt - gandrīz kā tāda taisnošanās, un līdz ar to es sarunās ar citiem mēdzu justies kā parādnieks, lai gan es ļoti izbaudu nekā nedarīšanu, laiskošanos, šķirstīšanu, skatīšanos.