:
es nespēju izturēt būt ārpus apļa, pagrieztās muguras, kā viņi ļoti skaļi smejas par joku, kuru muguras noslāpē, kā svešinieku skatieni smejas par manu vientulību pūlī, un kā laiks pēkšķi velkas tik lēni un mokoši. un to visu taču izdomāju es. it kā viss grieztos tikai ap mani, stulbu egoistu, jā, jā, pažēlo sevi vēl. un prāts paspilgtina tā brīža emocijas, aprakstot apkārtējo vidi - sniegs labā dienā var krist skaisti un pūkaini, bet sliktā dienā šķist kā auksti spļaudekļi uz sejas. prāts izkrāso krāsojamo grāmatu. un var mēģināt to visu uztvert un izkrāsot citādi, bet tā pirmā sajūta jau nekur nepazūd, tā ir kā spītīga nezāle mana prāta augsnē, met pār visu lielu ēnu, bet prieks - tas ir kaut kāds eksotisks zieds, kas neaug visur, kur pagadās. un vai mēģinājumi visu uztvert gaišāk nav tikai tāda sevis mierināšana? nezinu. patiesība ir kaut kur pa vidu vai vispār otrā lapas pusē.