:
trīs dienas biju plenērā uz kursabiedrenes laukiem.
aizgāju zīmēt pie laipiņas. neko tur neuzzīmēju. tur aug ūdensrozes, to pumpuri kā tādi zaļi augļi pie kātu nabas saitēm, uz to lapām sasēdies bars mirdzoši zilu spāru. uz ūdensrožu lapām spāres drāzās, tās bija savienojušās - viena vertikāli izslējusies pār otru horizontālo, iedūrusi tās apaļajā vēderiņā astes galu. un drāzās arī lidojot, perfektā līdzsvarā. dažas sēdēja uz laipas, tās atvēra spārnus un atkal aizvēra. atšķirībā no to novietojuma pret mani varēja redzēt vai nu staru, kas sadalījās četros staros, vai arī zilu spārnu pumpuru, kas uzplauka un atkal sakļāvās. kukaiņi lidoja apkārt pārīšos - dunduri, spāres, tauriņi, mušas un mušiņas. spāres dažbrīd lidoja trīs rindiņā, viena otrai pakaļ. un upīte oranža burbuļoja, tajā peldēja baltu putu plankumiņi, vējš šalca, lika koku lapām mirguļot saulē un niedrēm viļņoties, tajās kāds sisināja, mušiņa zzzz gar ausi, putniņš iečivinājās, skudras rāpoja man pa rokām un kutināja. bija šausmīgi karsti, biju sasvīdis, bet vējš tik patīkami atvēsināja manu sviedru kārtiņu, un bija tik labi! es gulēju uz oranžas, kožu sagrauztas sedziņas un kaifoju, man galvā šķībi uzlikta kepka, cepures nags kā tāds saules pulkstenis griezās man ap galvu saules virzienā, jo pozu mainīt es negribēju.
un tad viena spāre uzsēdās uz niedres lapas un aprija kaut kādu kukaini, un dundurs sūknēja mani. un tāda jau ir tā realitāte, ērtajās kurpēs iebiris akmens.
tas bija pilnīgi pašpietiekami, es tobrīd vispār neko negribēju, dirsā visu to kultūru, mācības, stresošanu un kaut kādu tikšanu uz priekšu, ja es varu vienkārši kaifot saulē upes malā.
aizgāju zīmēt pie laipiņas. neko tur neuzzīmēju. tur aug ūdensrozes, to pumpuri kā tādi zaļi augļi pie kātu nabas saitēm, uz to lapām sasēdies bars mirdzoši zilu spāru. uz ūdensrožu lapām spāres drāzās, tās bija savienojušās - viena vertikāli izslējusies pār otru horizontālo, iedūrusi tās apaļajā vēderiņā astes galu. un drāzās arī lidojot, perfektā līdzsvarā. dažas sēdēja uz laipas, tās atvēra spārnus un atkal aizvēra. atšķirībā no to novietojuma pret mani varēja redzēt vai nu staru, kas sadalījās četros staros, vai arī zilu spārnu pumpuru, kas uzplauka un atkal sakļāvās. kukaiņi lidoja apkārt pārīšos - dunduri, spāres, tauriņi, mušas un mušiņas. spāres dažbrīd lidoja trīs rindiņā, viena otrai pakaļ. un upīte oranža burbuļoja, tajā peldēja baltu putu plankumiņi, vējš šalca, lika koku lapām mirguļot saulē un niedrēm viļņoties, tajās kāds sisināja, mušiņa zzzz gar ausi, putniņš iečivinājās, skudras rāpoja man pa rokām un kutināja. bija šausmīgi karsti, biju sasvīdis, bet vējš tik patīkami atvēsināja manu sviedru kārtiņu, un bija tik labi! es gulēju uz oranžas, kožu sagrauztas sedziņas un kaifoju, man galvā šķībi uzlikta kepka, cepures nags kā tāds saules pulkstenis griezās man ap galvu saules virzienā, jo pozu mainīt es negribēju.
un tad viena spāre uzsēdās uz niedres lapas un aprija kaut kādu kukaini, un dundurs sūknēja mani. un tāda jau ir tā realitāte, ērtajās kurpēs iebiris akmens.
tas bija pilnīgi pašpietiekami, es tobrīd vispār neko negribēju, dirsā visu to kultūru, mācības, stresošanu un kaut kādu tikšanu uz priekšu, ja es varu vienkārši kaifot saulē upes malā.