:
būs jau labi. šodien mazliet saņēmos, gleznošanā tiešām gleznoju un zīmēšanā zīmēju. zīmēšana gan dažkārt liek sakost zobus un gribēt saņurcīt lapu un ar kāju to iespiest atkritumos. rožos vismaz bija molberti ar četrām kājām, kuru augstumu varēja uzstādīt pēc nepieciešamības, akadēmijā ir tikai divkājaini, tie jātur uz ceļgaliem. tie ir tik zemi! visu laiku uz zīmējumu skatos no augšas un ļoti tuvu, un nekas labs tur pavisam vienkārši nevar sanākt. un tās kājas molbertiem slīd, tie gāžas, un koka taburetes liek manam kaulainajam dibenam sāpēt, un tā nu es tur knosos kā sarkanais velns no cow & chicken, kas pārvietojas ar dibenvaigiem. var jau ņemt arī garos trijkājus, bet tie ir tik gari, ka jāstāv visiem aiz muguras, un kā nu es no tālienes visu saskatīšu modeļa sejā. ēnot arī laikam nemāku, viss sanāk kaut kāds sašvīkāts, zīmuļi arī sūdīgi, ļoti bieži sanāk skrāpēt papīru ar māla graudu grafītā. jā, milzīgas man tās problēmas, bet nu sēdēšana pie šķība darba, kura šķībumu jau ir par vēlu labot, mēdz būt visai neciešama.
diena arī brīnišķīga. jau no rīta priecājos, kā koku nokritušās lapiņas vējā forši čab un steidzas kaut kur, kur vējš tās nes, un saulē tik silti, un ēnā tik auksti. kas ar to īsti ir? kāpēc pavasarī un rudenī vieglāk sajust atšķirību starp ēnu un saules gaismu? vasarā ēnā šķiet tikai mazlietiņ aukstāks, bet rudenī un pavasarī ēnā var sasalt ragā, un ziema vienkārši ir auksta visur. un vēl tie saules atspīdumi ēku logos, braucot mājās. tāda saules zibspuldze. un koki vējā šogad līgojas skaistāk kā visā manā mūžā.
gar pieturu pēdējā laikā klejo kaut kāds vecs vīriņš. viņš ir tik apbrīnojami lēns! viņš savu spieķi tur abās rokās, paliek to centimetru uz priekšu, tad ar kājām arī pasper centimetru. kad braucu uz skolu, viņš tur ir, kad braucu mājās, viņš joprojām tur ir. varbūt kādu dienu jāpalīdz. bet nu kā, lai iet man azotē pa centimetram vien, varbūt paņemt viņu opā un aiznest uz galamērķi. bet varbūt viņam patīk pārvietoties pa centimetram. varētu būt pat interesanti - visa diena paskrien garām, kamēr tu pakusties dažus metrus, un tajos dažos metros cilvēki paspēj aizbraukt uz skolu vai darbu un atpakaļ. tik daudz kas var notikt dažos metros.
diena arī brīnišķīga. jau no rīta priecājos, kā koku nokritušās lapiņas vējā forši čab un steidzas kaut kur, kur vējš tās nes, un saulē tik silti, un ēnā tik auksti. kas ar to īsti ir? kāpēc pavasarī un rudenī vieglāk sajust atšķirību starp ēnu un saules gaismu? vasarā ēnā šķiet tikai mazlietiņ aukstāks, bet rudenī un pavasarī ēnā var sasalt ragā, un ziema vienkārši ir auksta visur. un vēl tie saules atspīdumi ēku logos, braucot mājās. tāda saules zibspuldze. un koki vējā šogad līgojas skaistāk kā visā manā mūžā.
gar pieturu pēdējā laikā klejo kaut kāds vecs vīriņš. viņš ir tik apbrīnojami lēns! viņš savu spieķi tur abās rokās, paliek to centimetru uz priekšu, tad ar kājām arī pasper centimetru. kad braucu uz skolu, viņš tur ir, kad braucu mājās, viņš joprojām tur ir. varbūt kādu dienu jāpalīdz. bet nu kā, lai iet man azotē pa centimetram vien, varbūt paņemt viņu opā un aiznest uz galamērķi. bet varbūt viņam patīk pārvietoties pa centimetram. varētu būt pat interesanti - visa diena paskrien garām, kamēr tu pakusties dažus metrus, un tajos dažos metros cilvēki paspēj aizbraukt uz skolu vai darbu un atpakaļ. tik daudz kas var notikt dažos metros.