:
cilvēki dusmojas un negrib klausīties, ja mans viedoklis atšķiras no viņu, bet viņu viedokļiem vispār nav argumentu. viņi sāk runāt skaļāk un es jūtos tā, it kā man uzbruktu, lai gan es nekādu vārdisku kautiņu nebiju vēlējies, to ir uzsākuši viņi paši.
man nav grūti atzīt savu nezināšanu. visi zina kaut ko, ko nezina citi, bet man ir grūti pieņemt šoku par citu nezināšanu, kas ir vienkārši muļķīgi. ja kāds kaut ko nezina, nu tad priecājies, ka tu zini, un paskaidro, lai notiek kaut kāda zināšanu apmaiņa, kas ir daudz vērtīgāka par augstprātīgu "tu nezini, es zinu" un nepaskaidrošanu, ko tad tu galu galā zini, un kādēļ to būtu svarīgi zināt arī man.
sienas man klāt visādi cilvēki. es izbesījies apsēžos uz soliņa, tipu tapu nāk čigāniete, vai es zinu, kā nokļūt uz lidostu. jā, es zinu, bet zinu arī, ka uz lidostu tev vispār nevajag, ka tu gribi man iesmērēt kaut kādu somā paslēptu mēslu. un nu ko man darīt, dzīt viņu prom? un ja nu patiešām vajag uz to lidostu? pastāstu, viņa pamāj ar galvu, parakājas somā un grūž man rokās kaut kādas sieviešu smaržas, saku, ka nevajag, un iegrūžu tās atpakaļ viņas rokās. kā viņa aiziet, tā manā virzienā klunkurē asiņains un pēc alkohola smirdošs purns. kā sāka vērt vaļā savu bezzobaino muti, tā es aizdegos dusmās, uzrūcu kaut ko par likšanu mierā, piecēlos un dusmīgi soļoju no viņa prom, un, kā jau dusmās - viss traucē, pa priekšu lēni tecēja balodis, negāja ne pa labi, ne kreisi, bet tieši man ceļā, sačakarēja visu manu dusmu gājienu. kas ar to visu? it kā dusmās mans pasaules mehānisma zobratiņš gribētu traukties pilnā ātrumā, bet visi pārējie zobratiņu zobi man to liegtu, baloža zobratiņš liek man piebremzēt, it kā dusmas darbotos pret visu pasauli un sevi pašu, dusmu ceļš ir pilns ar atskabargām. ķermenis arī samezglojas, balss neskan, es stostos. baiba stāstīja, kā bērnībā viņa dusmās paķērusi riteni un gribējusi aizbraukt no mājām, bet ritenim nokritusi ķēde, un viņa ar seju pa priekšu ielidojusi grāvī. pilsētās vajadzētu ierīkot tādas klusuma istabas. samaksā un sēdi telpā ar skaņas izolāciju, kur tev rokās negrūž zagtas smaržas un pretī nerēgojas piesisti mūļi, kur var atvilkt elpu. es būtu gatavs maksāt par mieru.
pornozvaigzne piektdien sadzērusies stāstīja, ka viņa laikam esot ragana. viņa dažkārt telpās redzot skaistas zvaigznītes. smīnot domāju, teikt viņai, ka tie ir parasti redzes gļuki, ka visiem tādi ir, vai arī atstāt viņu ar ideju, ka viņa ir ragana, jo tas šķita mīlīgi. pateicu.
lū dzimšanas dienā bija pilns ar zvaigznēm, lū draudzene teica, ka vienreiz esot sēdējusi lauku sausajā tualetē un caur tualetes durvīs izzāģēto sirsniņu redzējusi krītošu zvaigzni. bet kāpēc tualešu durvīs ir tieši sirsniņa? gaismas ieplūšanai taču der arī jebkurš cits simbols vai vienkārši aplītis. man gan nav nekādu iebildumu sēdēt uz poda un domāt par mīlestību, un ja vēl zvaigzne sirsniņā krīt, tualetes apmeklējums pārvēršas par maģiju.
sapnī biju kolizeja un babilonas gaisa dārzu apvienojumā. vidū bija milzīgs baseins, no arkādēm atdalījās dēmoni ar āža ragiem.
man nav grūti atzīt savu nezināšanu. visi zina kaut ko, ko nezina citi, bet man ir grūti pieņemt šoku par citu nezināšanu, kas ir vienkārši muļķīgi. ja kāds kaut ko nezina, nu tad priecājies, ka tu zini, un paskaidro, lai notiek kaut kāda zināšanu apmaiņa, kas ir daudz vērtīgāka par augstprātīgu "tu nezini, es zinu" un nepaskaidrošanu, ko tad tu galu galā zini, un kādēļ to būtu svarīgi zināt arī man.
sienas man klāt visādi cilvēki. es izbesījies apsēžos uz soliņa, tipu tapu nāk čigāniete, vai es zinu, kā nokļūt uz lidostu. jā, es zinu, bet zinu arī, ka uz lidostu tev vispār nevajag, ka tu gribi man iesmērēt kaut kādu somā paslēptu mēslu. un nu ko man darīt, dzīt viņu prom? un ja nu patiešām vajag uz to lidostu? pastāstu, viņa pamāj ar galvu, parakājas somā un grūž man rokās kaut kādas sieviešu smaržas, saku, ka nevajag, un iegrūžu tās atpakaļ viņas rokās. kā viņa aiziet, tā manā virzienā klunkurē asiņains un pēc alkohola smirdošs purns. kā sāka vērt vaļā savu bezzobaino muti, tā es aizdegos dusmās, uzrūcu kaut ko par likšanu mierā, piecēlos un dusmīgi soļoju no viņa prom, un, kā jau dusmās - viss traucē, pa priekšu lēni tecēja balodis, negāja ne pa labi, ne kreisi, bet tieši man ceļā, sačakarēja visu manu dusmu gājienu. kas ar to visu? it kā dusmās mans pasaules mehānisma zobratiņš gribētu traukties pilnā ātrumā, bet visi pārējie zobratiņu zobi man to liegtu, baloža zobratiņš liek man piebremzēt, it kā dusmas darbotos pret visu pasauli un sevi pašu, dusmu ceļš ir pilns ar atskabargām. ķermenis arī samezglojas, balss neskan, es stostos. baiba stāstīja, kā bērnībā viņa dusmās paķērusi riteni un gribējusi aizbraukt no mājām, bet ritenim nokritusi ķēde, un viņa ar seju pa priekšu ielidojusi grāvī. pilsētās vajadzētu ierīkot tādas klusuma istabas. samaksā un sēdi telpā ar skaņas izolāciju, kur tev rokās negrūž zagtas smaržas un pretī nerēgojas piesisti mūļi, kur var atvilkt elpu. es būtu gatavs maksāt par mieru.
pornozvaigzne piektdien sadzērusies stāstīja, ka viņa laikam esot ragana. viņa dažkārt telpās redzot skaistas zvaigznītes. smīnot domāju, teikt viņai, ka tie ir parasti redzes gļuki, ka visiem tādi ir, vai arī atstāt viņu ar ideju, ka viņa ir ragana, jo tas šķita mīlīgi. pateicu.
lū dzimšanas dienā bija pilns ar zvaigznēm, lū draudzene teica, ka vienreiz esot sēdējusi lauku sausajā tualetē un caur tualetes durvīs izzāģēto sirsniņu redzējusi krītošu zvaigzni. bet kāpēc tualešu durvīs ir tieši sirsniņa? gaismas ieplūšanai taču der arī jebkurš cits simbols vai vienkārši aplītis. man gan nav nekādu iebildumu sēdēt uz poda un domāt par mīlestību, un ja vēl zvaigzne sirsniņā krīt, tualetes apmeklējums pārvēršas par maģiju.
sapnī biju kolizeja un babilonas gaisa dārzu apvienojumā. vidū bija milzīgs baseins, no arkādēm atdalījās dēmoni ar āža ragiem.
Mūzika: kalniņš - 4. simfonija, 1. daļa