:
es pamazām nepazūdu, man vienkārši nav nekā stāstāma, jo nekas jau baigi nenotiek.
tikai guļu, lasu grāmatas, spēlēju videospēles un braucu ar riteni. joprojām gleznoju pasūtīto portretu. tas ir reāls darbs. es vienmēr ierodos laikā. kamēr viņš uzvelk pozējamās drēbes, es nolieku divas taburetes, no tualetes plauktiņa noceļu savu paleti, no stūra izvelku krāsu kasti, pārstumju molbertu, iekārtojos, ieleju trauciņā terpentīnu, saspiežu krāsas, izvēlos otas, novērtēju paveikto un apdomāju izdarāmo. viņš apsēžas savā bērza krēslā, es piekoriģēju viņa pozu, ar rokām kā diriģents no tālienes regulēju viņa galvas pagriezienu, plaukstas locītavas novietojumu, pirkstu saliekumu. katru reizi piecas minūtes gleznošanas sākumā man traucē frīda - kaķis ar pāva asti. viņa klausās, kā ota slīd pār audeklu, un mēģina tajā ieķerties ar nagiem, tādēļ, kamēr ar vienu roku gleznoju, otrā turu savu garāko otu, ar kuru atgaiņāju kaķi. kad viņai apnīk, viņa ķer mušas, guļ, uzbrūk saimniekam vai mēģina izlekt pa logu. esmu ļoti paškritisks, es vienmēr domāju, ka spēju gleznot labāk, nekā patiesībā protu, bet nu arī tā savā veidā ir taisnība - jo ilgāk gleznoju, jo labāk sanāk, un jo labāk sanāk, jo vairāk šķiet, ka varu vēl labāk, un tā nu es sevi dzenu bezgalīgā vilšanās aplī. tas ir tāpat kā gleznot mākoņus - tas ir bezgalīgais stāsts, pie audekla var sēdēt mūžību, mākoņi nepārtraukti mutuļo sevī un mainās. galvā tikai zib lielo mākslinieku portreti, viņi manā vecumā spēja daudz vairāk un kvalitatīvāk, bet nu tā jau ir, viņi vismaz strādāja, nevis tikai pirda un jutās noguruši. roka par lielu, tad jau atkal par mazu, mēru ar bambusa kociņu savā drebošajā plaukstā. pirkstiem ir četrpadsmit eņģes. katra falanga citā plaknē, citā tonī. un es gribu parādīt visu, kas notiek, kaulus un ādu, un asinsvadus, kā āda pieplok pie krēsla roku balstiem. nu jau roka izskatās piepampusi, jāberzē uzgleznotais nost. acu mērs esot sūda mērs, bet ar bambusa kociņu arī neko baigi nevar nomērīt, un nu ko var gribēt. vermērs taču sēdēja pie savas camera obscura, tādēļ es nobildēju moku roku un caur datora ekrānu pārzīmēju uz pauspapīra dažādos izmēros, izgriežu un piemeklēju īsto, ko pārnesu un tad gleznoju, jo man nav bezgalīgi daudz laika kļūdīties, man jāglezno arī sasodītie vasaras darbi, un tur nu esmu reāli iegrābies, 25. augustā ir skate, un mans veikums ar tuvu nullei, tikai viens smilšu kalns, kuru gleznojot uznāca lietus, un iesākts ikvasaras pašportrets. un jāzīmē arī ir. pasūtījuma portreta gleznošanas laikā esmu daudz ko sapratis par sejām un rokām, bet nu nepatīk man pielabot citu trūkumus, es neesmu nekāds ķirurgs, man ļoti patīk gleznot krunkas, nevis gludināt tās, man patīk gleznot alus vēderus, nevis griezt tos nost, jo es pamanu visu, arī seno rētu uz rādītājpirksta un brūci no skūšanās, zilos rugājus, šķībos lūpu kaktus un vispār sejas asimetriju. tu esi cilvēks, nevis izvirpota vāze. man patīk sīkumi, es labprāt krekla pogās ar no galvas izrautu matiņu uzgleznotu veidu, kā tā piešūta, krustiņā vai kvadrātiņā, bet nu tas prasītu gadus, un man par to nemaksā arī tik daudz, un visa uzsvēršana taču iet pretstatā kompozīcijas likumiem, šis tas arī jānoklusina, bet es gribu, lai skatās VISUR, es gribētu gleznot tik ilgi, lai uzsvērts būtu viss, un tik ļoti, ka tas kļūst jau svešādi un mazliet biedējoši.
tāpēc es bieži vien zīmēju sevi, jo es sev nevaru pateikt, ka esmu uzzīmējis sevi neglītu, es netaisnoju savu lauzto degunu, es ar baudu uzvelku lūzumus un mammas slikti nogrieztos matus, es nekaunos savas miesas.
tikai guļu, lasu grāmatas, spēlēju videospēles un braucu ar riteni. joprojām gleznoju pasūtīto portretu. tas ir reāls darbs. es vienmēr ierodos laikā. kamēr viņš uzvelk pozējamās drēbes, es nolieku divas taburetes, no tualetes plauktiņa noceļu savu paleti, no stūra izvelku krāsu kasti, pārstumju molbertu, iekārtojos, ieleju trauciņā terpentīnu, saspiežu krāsas, izvēlos otas, novērtēju paveikto un apdomāju izdarāmo. viņš apsēžas savā bērza krēslā, es piekoriģēju viņa pozu, ar rokām kā diriģents no tālienes regulēju viņa galvas pagriezienu, plaukstas locītavas novietojumu, pirkstu saliekumu. katru reizi piecas minūtes gleznošanas sākumā man traucē frīda - kaķis ar pāva asti. viņa klausās, kā ota slīd pār audeklu, un mēģina tajā ieķerties ar nagiem, tādēļ, kamēr ar vienu roku gleznoju, otrā turu savu garāko otu, ar kuru atgaiņāju kaķi. kad viņai apnīk, viņa ķer mušas, guļ, uzbrūk saimniekam vai mēģina izlekt pa logu. esmu ļoti paškritisks, es vienmēr domāju, ka spēju gleznot labāk, nekā patiesībā protu, bet nu arī tā savā veidā ir taisnība - jo ilgāk gleznoju, jo labāk sanāk, un jo labāk sanāk, jo vairāk šķiet, ka varu vēl labāk, un tā nu es sevi dzenu bezgalīgā vilšanās aplī. tas ir tāpat kā gleznot mākoņus - tas ir bezgalīgais stāsts, pie audekla var sēdēt mūžību, mākoņi nepārtraukti mutuļo sevī un mainās. galvā tikai zib lielo mākslinieku portreti, viņi manā vecumā spēja daudz vairāk un kvalitatīvāk, bet nu tā jau ir, viņi vismaz strādāja, nevis tikai pirda un jutās noguruši. roka par lielu, tad jau atkal par mazu, mēru ar bambusa kociņu savā drebošajā plaukstā. pirkstiem ir četrpadsmit eņģes. katra falanga citā plaknē, citā tonī. un es gribu parādīt visu, kas notiek, kaulus un ādu, un asinsvadus, kā āda pieplok pie krēsla roku balstiem. nu jau roka izskatās piepampusi, jāberzē uzgleznotais nost. acu mērs esot sūda mērs, bet ar bambusa kociņu arī neko baigi nevar nomērīt, un nu ko var gribēt. vermērs taču sēdēja pie savas camera obscura, tādēļ es nobildēju moku roku un caur datora ekrānu pārzīmēju uz pauspapīra dažādos izmēros, izgriežu un piemeklēju īsto, ko pārnesu un tad gleznoju, jo man nav bezgalīgi daudz laika kļūdīties, man jāglezno arī sasodītie vasaras darbi, un tur nu esmu reāli iegrābies, 25. augustā ir skate, un mans veikums ar tuvu nullei, tikai viens smilšu kalns, kuru gleznojot uznāca lietus, un iesākts ikvasaras pašportrets. un jāzīmē arī ir. pasūtījuma portreta gleznošanas laikā esmu daudz ko sapratis par sejām un rokām, bet nu nepatīk man pielabot citu trūkumus, es neesmu nekāds ķirurgs, man ļoti patīk gleznot krunkas, nevis gludināt tās, man patīk gleznot alus vēderus, nevis griezt tos nost, jo es pamanu visu, arī seno rētu uz rādītājpirksta un brūci no skūšanās, zilos rugājus, šķībos lūpu kaktus un vispār sejas asimetriju. tu esi cilvēks, nevis izvirpota vāze. man patīk sīkumi, es labprāt krekla pogās ar no galvas izrautu matiņu uzgleznotu veidu, kā tā piešūta, krustiņā vai kvadrātiņā, bet nu tas prasītu gadus, un man par to nemaksā arī tik daudz, un visa uzsvēršana taču iet pretstatā kompozīcijas likumiem, šis tas arī jānoklusina, bet es gribu, lai skatās VISUR, es gribētu gleznot tik ilgi, lai uzsvērts būtu viss, un tik ļoti, ka tas kļūst jau svešādi un mazliet biedējoši.
tāpēc es bieži vien zīmēju sevi, jo es sev nevaru pateikt, ka esmu uzzīmējis sevi neglītu, es netaisnoju savu lauzto degunu, es ar baudu uzvelku lūzumus un mammas slikti nogrieztos matus, es nekaunos savas miesas.
:
vēl es nesaprotu videospēļu nodirsējus, nu, ka tā esot stulba laika pavadīšana, tās esot domātas bērniem. videospēles ir lieliskas! tās ir kā grāmatas, tās ir kā filmas, tikai tajās visās vari piedalīties arī tu pats. tik daudz dažādu pasauļu, un tās visas var izpētīt. mans pēdējā laika favorīts ir journey. tu esi cilvēciņš sarkanā apmetnī, tu esi tuksnesī, tavs mērķis ir uz pusēm sašķelts kalns tālienē, no kura šķēluma debesīs spīd gaismas stars. un tas ir kolosāli! tā pasaule ir tik liela, smiltīs var lēni brist, no nogāzēm var nošļūkt. vācot spīdošas ikonas, var pagarināt sava apmetņa šalles garumu, šalle ļauj tev lidot, jo tā garāka, jo tālāk, augstāk var aizlidot. šalle arī ir jāuzlādē, citādi palidot vairs nevar. pēc pirmā līmeņa iespējams satikt savu ceļa biedru - tādu pašu cilvēciņu, kāds esi tu, ar kuru kopā iet uz mērķi. un šis cilvēks ir īsts cilvēks kaut kur uz šīs pasaules! jūs nevarat runāt, nav nekāda čata, tu pat nezini, kā viņu sauc, vienīgā iespēja komunicēt ir ar tādu kā skaņas signālu. ja draudziņš atrodas tuvumā, tad tavs skaņas signāls uzlādē draudziņa šalli un otrādi. un jūs kopīgi dodaties ceļojumā uz kalna virsotni, saulrietā sērfojat tuksneša smiltīs ar sarkanu paklāju zivīm, kopīgi pagarināt savas šalles, lidināties uz paklāja pūķa, rādāt viens otram, kur atrast ko noderīgu, galu galā kopīgi ceļojat sniegotajā virsotnē, kurā jūs esat vārgi, jo aukstums nosaldējis jūsu šalles, un jūs kopīgi berzējaties, berze jūsu zili apsarmojušos apmetņus atkal rada silti sarkanus. jūs ejat lēnāk un lēnāk, vējš pieņemas spēkā, jūs ejat tik lēni, ka gandrīz vispār nekustaties, un nu tālāk es nestāstīšu, bet ir kolosāli. galu galā mans draudziņš sniegā iestaigāja sirsniņu. nu, ar savu sniega brišanu izveidoja sirdi, un es aiz prieka izkusu. tā spēle cilvēkiem atņem balsi un ķermeni, un visi uzreiz šķiet patīkami un labi! un tur ir tik daudz skaistu sīkumu - kad paiet zem smilšu ūdenskrituma, pults sāk vibrēt, un zem ūdenskrituma paiet arī tavs draudziņš, un jums divās dažādās pasaules vietās kopīgi vibrē pultis. ai!