:
dažkārt jūtos kā bezjūtīgs mērglis, bet tad es skatos uz dūmiem virtuves gaismā, tie vērpjas paši ap sevi un tamborējas mutuļos no cigaretes gala dūmu pavediena, un tad man kļūst mazliet mitras acis un es nesaprotu. tā pat nav cīņa, tā ir nepārtraukta šļūkšana uz bezjūtības grāvi un tad kāpšana atpakaļ milzīgajā jušanas kalnā. vienu bez otra jau nevar. atceros, ka bērnības ziemās vienmēr gājām šļūkt lejā pa kapu kalnu - jautri, bet blakus kapi.
tā es šļūcu un kāpju visu laiku. sen naktī uzvilku melno mēteli un kapuci, izlīdu ar lindu ārā. uz miskastes uzrakstīju milzīgu FUCK YOU ar balto sienas krāsu, bet otrpus blakus esošajai mājiņai uzvilku sirsniņu. un tad es aizbēgu ļauni un priecīgi ķiķinādams. tā kā tie mani trīs sapņu atspulgi. ikdienā esmu apstājies kalna vidū atvilkt elpu.
tā es šļūcu un kāpju visu laiku. sen naktī uzvilku melno mēteli un kapuci, izlīdu ar lindu ārā. uz miskastes uzrakstīju milzīgu FUCK YOU ar balto sienas krāsu, bet otrpus blakus esošajai mājiņai uzvilku sirsniņu. un tad es aizbēgu ļauni un priecīgi ķiķinādams. tā kā tie mani trīs sapņu atspulgi. ikdienā esmu apstājies kalna vidū atvilkt elpu.
: mežģis
izvelc no kurpju plauktiņa zābaku, līdz ar to izvelc spodrināmo līdzekli, kas uz paklāja sadalās trīs daļās, ievelc pēdu kurpē, uzkāp uz kurpju šņores, pacel zoli, izdabū šņori, uzsien sev iemācīto mezglu. apliec ap kaklu šalli kā mūmijas tinamo marli. uzmet jaku, ātri izslēdz gaismu, atver logu, aizslēdz durvis ar robainu dzelzs puļķi, kas sargā visu tavu mantību. aizslēdz koridora durvis, atslēdz atkal vaļā, atslēdz dzīvokļa durvis, izrauj sildītāju no kontakta un aizslēdz visu vēlreiz. slīdi uz pieturu pa dubļiem, piņķerē vaļā austiņu labirintu, varbūt arī etalonu atstāji mājās uz galda, tomēr nē, ir kabatā, salvetes gan atstāji uz letes, šņauc puņķus desmitreiz lietotajās, kabatās atrastajās. bikšu dibenkabatās uz katra soļa čukst cigarešu paciņu plastmasas apvalki. nosēdies tramvajā savā mīļākajā vietā- otrajā vagonā uzreiz pēc vidējām durvīm pa labi, kur dažkārt atstarpe starp soliem ir mazāka, dažkārt normāla, bet durvju atvēršana vienmēr dod gaisu, aiz muguras arī neviens nesēž. skaties ārā, kā uz tramvaju skrien cilvēki, kā plikie zari pliķē gaisu vējā, kā vīrietis dirš virsū pārdevējai, jo viņa meitenes etalons nav pagarināts, bet aiz viņa rinda cilvēku, kas nokavēs tramvaju. nobrauc dažas pieturas, skaties uz mājām un kokiem, izvelc grāmatu, lasi līdz nacionālajam teātrim, izlec ārā, tur bomzis velk nozagtu metāla margu, vienu galu uzlicis uz pleca, otrs grābj zemi, visa iela skan, viņš velk zobenu pret bruģi.
izvelc no kurpju plauktiņa zābaku, līdz ar to izvelc spodrināmo līdzekli, kas uz paklāja sadalās trīs daļās, ievelc pēdu kurpē, uzkāp uz kurpju šņores, pacel zoli, izdabū šņori, uzsien sev iemācīto mezglu. apliec ap kaklu šalli kā mūmijas tinamo marli. uzmet jaku, ātri izslēdz gaismu, atver logu, aizslēdz durvis ar robainu dzelzs puļķi, kas sargā visu tavu mantību. aizslēdz koridora durvis, atslēdz atkal vaļā, atslēdz dzīvokļa durvis, izrauj sildītāju no kontakta un aizslēdz visu vēlreiz. slīdi uz pieturu pa dubļiem, piņķerē vaļā austiņu labirintu, varbūt arī etalonu atstāji mājās uz galda, tomēr nē, ir kabatā, salvetes gan atstāji uz letes, šņauc puņķus desmitreiz lietotajās, kabatās atrastajās. bikšu dibenkabatās uz katra soļa čukst cigarešu paciņu plastmasas apvalki. nosēdies tramvajā savā mīļākajā vietā- otrajā vagonā uzreiz pēc vidējām durvīm pa labi, kur dažkārt atstarpe starp soliem ir mazāka, dažkārt normāla, bet durvju atvēršana vienmēr dod gaisu, aiz muguras arī neviens nesēž. skaties ārā, kā uz tramvaju skrien cilvēki, kā plikie zari pliķē gaisu vējā, kā vīrietis dirš virsū pārdevējai, jo viņa meitenes etalons nav pagarināts, bet aiz viņa rinda cilvēku, kas nokavēs tramvaju. nobrauc dažas pieturas, skaties uz mājām un kokiem, izvelc grāmatu, lasi līdz nacionālajam teātrim, izlec ārā, tur bomzis velk nozagtu metāla margu, vienu galu uzlicis uz pleca, otrs grābj zemi, visa iela skan, viņš velk zobenu pret bruģi.