lmr

Arhivētais

18. Marts 2015

20:46: man riebjas plānu atcelšana un man riebjas tas, kāpēc man tā riebjas.

viss, ko es daru, ja vēlāk ir plāni, ir to gaidīšana. un man nav nekādu iebildumu gaidīt. gaidot es nespēju padarīt neko jēdzīgu, bet viss pamazām ved uz plāna izpildi, tāpēc tas ir okei. un tad puf un nav vairs plāna un ir appisiens. it kā ietu četru stundu gara gaidīšanas filma. plāna izpilde ir tās kulminācija, un tai jābūt lieliskai, jo visas četras stundas uz to vien mudina, un tad nekā. piga. un manī joprojām ir šī gaidīšanas laikā uzkrātā milzīgā enerģija, un tā visa pārvēršas mēslos un dusmās un rievās pierē un slābanumā un negribēšanā kustēties ar visu savu enerģiju, jo veikals aizvēries tieši brīdī, kad pienākusi mana kārta rindā, un gaidīšanas laiks zemē nosviests ir tikai tāpēc, ka es tā laikā neko neesmu darījis, un pie tā esmu vainojams tikai es.

22:25: man bērnībā bija mīksts lācis varavīksnes krekliņā, viņš bija mans mantiņu favorīts. es bieži izlikos, ka esmu dakteris. man bija koferītis ar sarkanu + uz tā, iekšā tualetes papīrs, saldējuma kociņi un šļirce. šļircēju viņā ūdens anestēziju un tinu tualetes papīra ģipsi ap viņa bezkaulu roku un saldējuma kociņu. vienreiz es viņu iznesu pagalmā, kur bijām uzcēluši telti netālu no paklāju tīrāmajiem/sitamajiem stieņiem, uz kuriem spēlējām aklās vistiņas, un atstāju to tur. tad kaut kur nozudu. varbūt es plēsu kļavām lapas, kurās tīt smiltis, lai sandija tīteni pārlietu ar mitru melnzemi, kas bija šokolāde, un tad es to nopirktu par vienu zīli vai akmeni un izliktos, ka to ēdu, klāt piedzerot plastmasas tasītē ielieto peļķes ūdeni. kad atnācu atpakaļ, mans lācis smirdēja pēc čurām, jo kāds no sētas zēniem bija to ielicis savās apenēs. veļasmašīnā tam noplīsa roka un savēlās pildījums.

kādu laiku man bija bail no ceļa gabala starp smilškasti un kāpņutelpas durvīm. es tur vienmēr nokritu, tieši uz asfalta. man bija tik ļoti bail vēlreiz nokrist un nobrāzt ceļgalus, ka manas kājas sāka ļodzīties asfalta tuvumā un es kritu atkal un atkal, vairākas dienas pēc kārtas, un tad es dzīvoklī slīdēju gar sienu uz vannas istabu, kur mamma mazgāja drēbes, un viņa uzreiz ieraudzīja ceļgalus un mēs gājām uz virtuvi, kur viņa no ledusskapja augšas alvejai noplēsa lapu un zieķēja tās pildījumu man uz kājas.

tagad man tikpat bail ir skrienot pa kāpnēm, ja nu es aizķeros un krītot izdauzu priekšzobus. un vēl tie neeksistējošie pakāpieni tumsā.

bailīgi!!!

Mūzika: colin stetson - red horse
Powered by Sviesta Ciba