lmr

lmr @ 12:57: vakar vedu vecmammu uz baznīcu un atkal gandrīz saraudājos. viņa ir kā tāds mazs bērns, kuru esmu aizvedis uz skolu, kurā viņai patīk iet. skatījos, kā viņa lēni, grūti aiztipināja līdz baznīcas vārtiņiem savā slimības saraustītajā gaitā, grozoties uz visām pusēm. viņa pavēra vārtiņus, atskatījās uz mani un smaidot ar diviem mezglainiem pirkstiem man pamāja, un acīs viņai dzirkstīja prieks un degungalā puņķa pile, kuru es tik ļoti gribēju aiziet un viņai noslaucīt.

šodien skatos, kā viņa ēd rupjmaizes gabaliņu, nemierīgi dīdās krēslā un šūpina kājas. viss viņā ir tik piemīlīgs un nenormāli skumjš reizē, ka es kļūstu ļoti emocionāls.