lmr

lmr @ 19:22: skatījos caur logu, kā vecmamma no baznīcas nāk uz mašīnu, un gandrīz apraudājos. viņa stāv brūnā beretītē, brūnā mētelī un brūnos svārkos, kājās viņai melni zābaki uz papēdīša, uz elkoņa uzkārta soma. viņa mūs ierauga, viņa groza ķermeņa augšpusi, lai it kā iešūpotos pagriezienam uz mūsu pusi. kā tāda laiva ar airu rokām, plaukstas saspringušas, it kā apņēmušas neredzamus ābolus, kausiņi, ar kuriem airēties pa gaisu, jo kājas viņai neklausa. viņa mēģina nākt, bet nevar. nevar paiet. viņa mīņājas un pasper dažus milimetrus, plaukstu kausiņus savieno sev priekšā, ņurca rokas kā tādu kabatas lakatiņu un lēnām, lēnām nāk, ik pa laikam apstājoties, it kā ceļgali viņai nelocītos. mamma paver viņai durvis, es no aizmugures pasniedzos, lai mašīnā ieceltu viņas somu, kurā redzu maizes klaipu un barankas. nopirkusi, kamēr mūs gaidījusi.
tagad gan apraudājos.

stulbais piņņātājs, varēji izkāpt, paņemt viņu opā un iecelt mašīnā.