lmr

20:53: vienu dienu mamma palūdza man uztaisīt salātus un izcept karbonādes. uztaisīju salātus, saklapēju gaļu karbonādēm, ieraudzīju vecmammu, pavaicāju, varbūt viņa grib cept karbonādes, viņa kļuva priecīga un teica, ka gribot. man šķiet, ka viņai ļoti patīk gatavot ēst, tās retās reizes viņa pie pannas vienmēr smaida un visiem piedāvā sevis gatavoto nogaršot. nu jā, es aizgāju pasēdēt pie datora, pēc laiciņa nāca viņa - rokās viņai šķīvītis, uz tā smilšu krāsas pļuriņa ar tajā iemērktu tējkaroti. es pavaicāju, kas tas ir. viņa saka, ka mērcīte. es viņai vaicāju, kas tajā iekšā, un viņa man atbild - aktritumi, pārpalikumi. un nu bāc, vecmāmiņ, tu tiešām domā, ka es to tagad ēdīšu? esot pārpalikumi no eļļas un karbonāžu gabaliņiem, un olas, un vēl tur esot milti un piens.

citu dienu braucām uz kaut kādu restorānu, nezinu, kaut kur ārpus pilsētas, porcijas tur tādas kā visu dienu neēdušiem tālbraucējiem. visi vakariņojām un pieēdamies tā, ka vairs negāja iekšā, ļoti daudz ēdiena palika pāri. piedāvājos aiziet pēc līdzņemšanas trauciņa, bet mamma teica nēnēnē, un no somas vilka ārā dokumentus, izvilka tos ārā no dokumentu kabatiņas un ielika atpakaļ somā. viņa gribēja salātus, kartupeļus un pusgrauztu karbonādi likt dokumentu kabatiņā. nezinu, varbūt tas nav nekas tāds, bet nu tobrīd es to uztvēru kā kārtējo parādību tai slimībai nevienam neko nevaicāt, jo ko nu tagad mūsu dēļ kāds ies un meklēs/darīs, labāk paši tiksim galā.

ceturtdien gleznoju un nekas nesanāca, un tad nu es sāku grimt kaut kādā bezdibenī, kurā es sajutos kā mazohists, kurš sev latiņu vienmēr tur debesīs un nekad līdz tai netiek, un gleznojot pārsvarā mokās, lai no kaut kāda saraina zara un eļļas krāsas uzbakstītu kaut ko reālu, ja ir taču bezgala daudz vieglo risinājumu, piemēram, glezno logu - ieliec tajā trīs baltas atspīduma svītriņas un visi sapratīs, ka tas ir no stikla. nu, tāda visietilpīgāko atslēgu meklēšana, izmantojot vismazāko izteiksmes līdzekļu skaitu. bet tad nāku es un visu sarežģīju, es gribu gleznot baltas svītriņas uz tava ziedošā naga un mušu kakas, kas pielipušas pie loga, un prusaku, kas tālumā rāpo pār cepumiem, un putekļus, un visu to sarežģīto, skaudro, visskaistāko un visneglītāko realitāti. un tas ir neizbrienams un nebeidzams mežs! man šķiet, ka es neko tādu līdz galam nekad nevarēšu pabeigt, un par to man arī ir vislielākās dusmas, ka es neko nepabeidzu un apstājos, kad skolotājs liek, jo es esmu slinks, un ja saka, ka pietiek, tad man pietiek. un tādu nelielu, gandrīz pabeigtu vietiņu man ir tikai divos darbos, un nu par tādām vietiņām man pašam grūti noticēt, ka tās uzgleznoju es. bet tas ir tik grūti, es visu laiku sevi laužu, es neļauju savai rokai vilkt līniju tādu, kādu roka vēlas to vilkt, vai kā būtu ērtāk, es izsekoju katram līkumiņam un spicumiņam. bet nu ko tas kādam dod? pēc tam zīmēšanā tas pats, zīmējam modeli, skolotājs liek nez ko tur izcelt un pārspīlēt, bet nu es negribu! es gribu viņu uzzīmēt tādu, kāda viņa tagad ir, kāpēc man viņā kaut kas jāmaina? ja es viņu uzzīmētu kokainu, kāda viņa arī ir, tad to man pārmetīs, visi grib, lai mēs attēlojam to neērto, ilgo stāvēšanu karstā gaismā kā ērtu pozu, lai uz to būtu patīkami skatīties. bvah. un es nesaku, ka es labi gleznoju vai zīmēju, jo man vienmēr pietrūkst laika, un man šķiet, ka tā, kā es varu, varētu jebkurš, ja vien pie tā pavadītu vairāk laika, jo viss taču ir acu priekšā.