lmr

13:19: piektdien bija brīnumains laiks. no rīta saule un auksts vējš, tik spēcīgs, ka ar to varēja aizrīties. vējš no kokiem norāva visus nīkulīgos zarus, sakaltušas lapas bariem čaboši skrēja pa ielu un apstājās stūros, vietām smilšu vētras. tramvajā pa logu skatījos, kā caurspīdīgs plastmasas cimdiņš vējā skrien pa ielu kā roka no adamsu ģimenes. pēc braukšanas nodarbības spožā saulē sāka snigt putuplasta bumbiņu sniegs, es biju tik priecīgs, un visi garāmgājēji tik nelaimīgi saviebtām sejām, it kā daba būtu viņus apvainojusi.

vakarā es pirmo reizi biju ciemos pie kāda no kursa. viņa man stāstīja, ka vasarā strādājusi par piepju cirtēju. staigājusi pa mežiem, ar koka līstēm dauzījusi no kokiem piepes, lielākās cirtusi ar cirvi. no tām galu galā iegūstot tēju. draugu starpā esot bijušas sacensības - kurš nocirtīs smagāku piepi, viņi tās svēruši ar tiem makšķernieku svariem, uz kuriem uzāķē zivi.