man riebjas tās iekšējās sistēmas, kas nekur nav izskaidrotas un kas tiek pieņemtas par pašsaprotamām. autoskolas filiālē stāvu un gaidu, kamēr atbrīvosies vieta pie sekretāres, aizeju, apsēžos, labdien un pieklājība, viņa kaut ko paraksta, es piesakos braukšanām un vaicāju, vai man jāmaksā šeit vai arī instruktoram. un sekretāre lēni paskatās uz mani paceltām uzacīm un riebīgā balsī pavaicā - un kā jums šķiet? :
un kā man šķiet? man šķiet tā, kā rakstīts līgumā, ka man jāmaksā instruktoram uz vietas, ka viņš izraksta kvīti, bet viņu sūdainais līgums tomēr nav patiesība un man ir jāmaksā uz vietas, un es uzreiz tieku nolikts kaut kādā nezinīša pozīcijā, kamēr viņas pašas nez kuru gadu kopīgi vāra tējas un uz radiatora žāvē zābakus, tā arī neizlabojušas līgumu, un uzvedas tā, it kā viņu darbā neietilptu saskaršanās ar jaunpienācējiem. un tas pats arī slimnīcās - visi ir dusmīgi un es muļķis.
sabiedriskajos transportos veidojas miesas masa. viss pilns, cilvēki pagriezienos šļakstās kā pretīga zupa katlā. es sēžu galapunktā ieņemtajā katla maliņā, vistuvāk radiatora liesmai, kas dedzina manas kājas. pieturās paveras katla vāks. roku, kāju, torsu, matu, cepuru, mēteļu, zābaku, bikšu, grāmatu un telefonu zupa.
vakar biju lma volejbolā, jo to rīko bijusī kursabiedre alise un uz to neviens nenāk, tādēļ es aizgāju mazliet aiz žēluma, mazliet aiz intereses un mazliet tādēļ, lai beidzot izkustinātu savas čīkstošās eņģes. un man patika! man riebjas bumbas, tās ir apaļas un neparedzamas, un man ir bail no tām, tās mēdz lidot lielā ātrumā man tieši sejā. tad es atcerējos par slow-motion video, kurā bumba ietriecas vīrietim sejā, caur seju iziet miesas viļņi un tā atgūst iepriekšējo formu. un tad jau viss šķita okei, jo viss ir elastīgs. man pat šķita, ka es spēlēju diezgan labi un laikam iešu atkal. atbraucu mājās desmitos, aiz sienas strīdējās kaimiņi. suka un jobans pidarass un iģi nahuj, pēc tam sāka dusmīgi sist pa galdu, sist pa sienu, varbūt arī sist draudzeni. aizmigu, pamodos četros naktī, kad viņi joprojām dauzījās un lamājās. šovakar turpina vakar iesākto. nesen pirms miega lasīju grāmatu, kaimiņš aiz sienas beidza un orgasmā kliedza AIAIAIAIAI!, nez vai viņi dzirdēja manus smieklus. no rīta gan viņš vienatnē skatījās porno.
akadēmijas aulā kopš šī vakara karājas mans diplomdarbs. tiku tikai pie vienas vīna glāzes, trim lašmaizēm un mazas depresijas.
un kā man šķiet? man šķiet tā, kā rakstīts līgumā, ka man jāmaksā instruktoram uz vietas, ka viņš izraksta kvīti, bet viņu sūdainais līgums tomēr nav patiesība un man ir jāmaksā uz vietas, un es uzreiz tieku nolikts kaut kādā nezinīša pozīcijā, kamēr viņas pašas nez kuru gadu kopīgi vāra tējas un uz radiatora žāvē zābakus, tā arī neizlabojušas līgumu, un uzvedas tā, it kā viņu darbā neietilptu saskaršanās ar jaunpienācējiem. un tas pats arī slimnīcās - visi ir dusmīgi un es muļķis.
sabiedriskajos transportos veidojas miesas masa. viss pilns, cilvēki pagriezienos šļakstās kā pretīga zupa katlā. es sēžu galapunktā ieņemtajā katla maliņā, vistuvāk radiatora liesmai, kas dedzina manas kājas. pieturās paveras katla vāks. roku, kāju, torsu, matu, cepuru, mēteļu, zābaku, bikšu, grāmatu un telefonu zupa.
vakar biju lma volejbolā, jo to rīko bijusī kursabiedre alise un uz to neviens nenāk, tādēļ es aizgāju mazliet aiz žēluma, mazliet aiz intereses un mazliet tādēļ, lai beidzot izkustinātu savas čīkstošās eņģes. un man patika! man riebjas bumbas, tās ir apaļas un neparedzamas, un man ir bail no tām, tās mēdz lidot lielā ātrumā man tieši sejā. tad es atcerējos par slow-motion video, kurā bumba ietriecas vīrietim sejā, caur seju iziet miesas viļņi un tā atgūst iepriekšējo formu. un tad jau viss šķita okei, jo viss ir elastīgs. man pat šķita, ka es spēlēju diezgan labi un laikam iešu atkal. atbraucu mājās desmitos, aiz sienas strīdējās kaimiņi. suka un jobans pidarass un iģi nahuj, pēc tam sāka dusmīgi sist pa galdu, sist pa sienu, varbūt arī sist draudzeni. aizmigu, pamodos četros naktī, kad viņi joprojām dauzījās un lamājās. šovakar turpina vakar iesākto. nesen pirms miega lasīju grāmatu, kaimiņš aiz sienas beidza un orgasmā kliedza AIAIAIAIAI!, nez vai viņi dzirdēja manus smieklus. no rīta gan viņš vienatnē skatījās porno.
akadēmijas aulā kopš šī vakara karājas mans diplomdarbs. tiku tikai pie vienas vīna glāzes, trim lašmaizēm un mazas depresijas.
Mūzika: meredith monk - memory song