kad vectēvs nomira, mēs aizbraucām apciemot tukšās lauku mājas. gulēju slikti, puspavērtām acīm redzēju, kā vecmamma ieiet virtuvē, dzirdēju, kā iekliedzas, pielēcu kājās, viņa stāvēja apakšveļā pie loga, aiz loga liesmas, blakus mājai dega kūts. skrējām pie mammas un tēta, viņi zvanīja ugunsdzēsējiem, vecmamma raudāja, krita ceļos, elsojot lūdzās. uzmetām virsū drēbes un skrējām ārā skatīties, kā iebruka kūts jumts, kā atbrauca ugunsdzēsēji, šļāca ūdeni virsū garāžai un mājai, lai liesmas netiktu tālāk, un tad apšļāca kūti. mamma lika man fotografēt. pēc tam vairs negulējām. gribēju nākamajā dienā braukt mājās prom ar mammu un tēti, kuriem bija jāstrādā, bet man lika palikt ar vecmammu, kurai vienai tagad gulēt mājās bija bail. man arī bija bail, tāpēc vakarā gājām pie kaimiņu ainītes tantes, kurai mēs agrāk kanniņā nesām pienu. jau bija parādījusies migla un zeme bija slapja. man ļoti patika ainītes mazā koka mājiņa, viņa pati arī jauki smaržoja un deva man īrisus.
vēlāk vecmamma saņēma dīvainu zvanu, kurā kāds teica, kur meklēt dedzinātāju. neviens tā arī nenoskaidroja, kas zvanīja, bet viņa uzreiz sāka vainot tos draugus, kuriem bija piesolīts māju pārdot, jo bez vectēva vecmamma to viena nevarētu uzturēt, jo kūts zaudējums samazinot vērtību. atceros, kā viņi bija atnākuši ciemos, kā vecmamma kliedza un viņus vainoja, kamēr viņi stāvēja durvju ailā izbrīnītām sejām un meitu pie sāna, kamēr es skatījos, kā raustās televizors.
vēlāk kūts atliekas nojauca ar buldozeri un apraka kaut kur blakus, māju pārdeva ar visām dāvja un manām paaugšanās atzīmēm pie durvīm.